Lielākā daļa uzrunāto uzskatīja, ka darīts nav gandrīz nekas. Kultūras ministre Sarmīte Ēlerte noraida šos pārmetumus un norāda, ka deviņdesmitajos gados vairāk nekā 200 000 cittautiešu bija iespēja bez maksas apgūt latviešu valodu, kas iepriekš izstrādātajās integrācijas programmās un arī topošajā tiek uzsvērta kā būtisks integrācijas kopīgais pamats. Liela nozīme bijusi bilingvālās apmācības ieviešanai mazākumtautību skolās un noteikumam, ka 60% jāmāca latviešu valodā. Tomēr pētījumi rāda, ka pēdējos gados vērojams latviešu valodas lietojuma kritums. «Tas ir bīstams signāls, tāpēc valstij jādomā, kā stiprināt latviešu valodu,» norāda S. Ēlerte. Viņa piekrīt, ka pati vide lielajās pilsētās neveicina latviešu valodas apguvi un nemotivē cittautiešus apgūt valodu, uz ko sarunās norādīja arī mazākumtautību pārstāvji.
Bezkaislīgs izvērtējums
Jautāta par topošās integrācijas programmas būtiskāko, kas to atšķir no iepriekšējiem dokumentiem, ministre norāda uz tādu būtisku aspektu kā sociālā atmiņa. «Iepriekš par to saistībā ar integrāciju ir nepietiekami runāts. Sociālo atmiņu veido gan dzimtas atmiņu kopums, gan arī izpratne par vēsturiskajiem notikumiem un faktiem, un to interpretāciju,» norāda S. Ēlerte, «un ja šī sociālā atmiņa ir sašķelta, tad šis sašķēlums parādās ļoti daudzos jautājumos.» Kā piemēru, kas rada pilnīgi pretēju vēstures faktu interpretāciju, viņa min 9. maiju, kad liela daļa krievvalodīgo pulcējas pie Uzvaras pieminekļa, lai svinētu uzvaru pār nacismu, ko atbalsta un kultivē arī Krievija. Savukārt latviešiem, tas iezīmē 50 gadu ilgas okupācijas nostiprināšanu.
Ministre atzīst - būtu naivi cerēt, ka šādas lietas atrisināsies pašas no sevis. Pie tā jāstrādā, bet tam vajadzīgs laiks. Viņasprāt, ir trīs efektīvi veidi, kā šo problēmu risināt. Viens ir Latvijas, Eiropas un Krievijas vēstures mācīšana un skaidrošana skolās, kā arī to skaidrošana bez pārliekām emocijām tiem, kas vairs neiet skolā.
Otrs - nopietnāka kopējās Eiropas vēstures izvērtēšana, kā arī skaidra nostāja, ka nacistiskie noziegumi un staļiniskās PSRS noziegumi vērtējami pēc vienādiem kritērijiem.
Trešais - latviešu bērnudārzu un skolu spēja aktīvi piesaistīt bērnus no krievvalodīgo ģimenēm.
Nepilsoņa statuss unikāls
Mazākumtautību kopienu pārstāvji kā lielāko kļūdu sabiedrības šķelšanā norāda Latvijas iedzīvotāju sadalīšanu pilsoņos un nepilsoņos. Par nepilsoņiem kļuvušo ļaužu sirdī aizvainojums jūtams vēl šodien, kas, pēc šo kopienu līderu domām, būtiski kavē integrācijas procesu.
Ministre gan uzsver, ka 1994. gadā pieņemtais Pilsonības likums bija vienīgā iespējamā politika. Viņasprāt, piešķirot pilsonību visiem tobrīd Latvijā dzīvojošajiem, būtu apdraudēta latviešu nācijas turpmākā pastāvēšana. Arī Lietuvas piemēru, kur, veidojot neatkarīgu valsti, pilsonību piešķīra visiem iedzīvotājiem un kuru savos stāstos kā piemēru min Latvijā dzīvojošie mazākumtautību kopienu pārstāvji, ministre neuzskata par salīdzināšanas vērtu, jo Lietuvā atšķirībā no Latvijas tobrīd, deviņdesmito gadu sākumā, bija gandrīz 80% lietuviešu. Astoņdesmito gadu beigās Latvijā bija tikai 52% latviešu, bet liela daļa cittautiešu nezināja latviešu valodu. «Ja mēs būtu īstenojuši pilsonības nulles variantu, šodien dzīvotu spriedzes pilnā stabilā divkopienu valstī,» saka Ēlerte.
Tomēr atšķirībā no citām valstīm Latvijā un Igaunijā nepilsoņa statuss uzskatāms par unikālu. Tas pielīdzina nepilsoņus pilsoņu statusam - nepilsoņiem nav jāsaņem darba atļaujas, kā tas ir citur, viņi brīvi var ceļot pa pasauli. Ministre uzskata, ka ikvienam nepilsonim, kurš jūtas piederīgs Latvijai, dota iespēja kļūt par pilsoni naturalizējoties. «Ja cilvēks apzinājies, kas ir Latvija, zina tās vēsturi, māk latviešu valodu un grib kļūt par tās pilsoni, nav pamata uzskatīt viņu par nelojālu,» saka ministre.
Patlaban Kultūras ministrijas speciālisti izstrādā integrācijas programmas pamatdaļu - izvērtē situāciju, lai ķertos pie rīcībpolitikas izstrādes, kas paredzēs reālus darbus integrācijas procesa veicināšanai valstī.