15. augusts Aglonā tika svinēts arī padomju gados. Pats atceros 1976. gadu, kad mūs, Latvijas augstskolu pirmā kursa studentu un tiem pielīdzināto mataiņu pulciņu, miliči izvilka no kādas pamestas būdiņas turpat blakus baznīcai, kurā bijām apmetušies, sabāza dienesta volgā kādus deviņus gabalus (viens no viņiem bija poēts Pēters Brūveris, lai viņam vieglas smiltis), aizveda uz iecirkni un tur, konstatējuši, ka dokumenti mums kārtībā, palaida vaļā.
Minētās būdiņas, lielo koku un daudzu citu ainavas elementu baznīcas tuvumā, ko toreiz skatīju, sen vairs nav, to nojauca pirms 1993. gada Aglonas svētkiem, kad restaurēja baziliku un veidoja lielo laukumu, lai svētceļniekiem pietiek vietas. 1993. gada Aglonas svētki gan Aglonai, gan Latvijas katoļiem un visai Latvijai bija īpaši, jo ievadīja tā paša gada septembrī gaidāmo Romas pāvesta Jāņa Pāvila II vizīti. Arī Diena toreiz cītīgi sekoja norisēm Aglonā. 14. augusta Sestdienā Vita Pētersone aprakstīja izjūtas, kas viņai radušās, veroties no Aglonas baznīcas torņa - turklāt Dienas korespondente restaurējamajā tornī bija uzvesta tieši pērkona negaisa laikā: «Negaiss dārd un zibeņo. Grandiozi. Kā jau viss, kas noticis, notiek un notiks šai Dievmātes iezīmētajā vietā. Arī laicīgais skaidrojums, ka baznīca uzcelta Mindauga kapa vietā, tikai stiprina pārliecību, ka šī nu reiz ir diža vieta. Pērkona negaiss tai piestāv. Īpaši tagad, kad mākoņu un saules cīņa atainojas jaunuzliktajos milzīgajos krustos, kas simboliski iezīmē Kristus ciešanu ceļu. Pie katra no 7 moku vārtiem ir krusts, bet augšā, Golgātas kalniņā, vesela grupa baltu krustu. Iespaids ir kolosāls. Gan mazliet baismīgs liekas šis izveidotais jaunais plašums. Taču arī agrāk Aglonas cēlumam nebija pieticības, kas virmo ap mazām lauku baznīciņām. Aglona vienmēr bijusi lepna un viena. Pati par sevi.»
Kā liecina Vitas Pētersones novērojumi, paši aglonieši pret lielajām pārmaiņām izturējušies atturīgi. Pieraduši pie lielajiem baznīcas kokiem, kur varēja tveici pārlaist, pie garšīgā ūdens akā netālu no tās, pie «smukā Kristiņa» āra altārī, kura raksta tapšanas laikā vairs nebija, jā, arī rēķinājušies ar pēdējo gaitu no lielās baznīcas, viņi baumoja, ka vienkāršos cilvēkus tagad laidīšot pagraba baznīcā, kamēr augšā Dievu lūgs tikai ārzemnieki; ka 15. augustā baznīca nogrimšot, kā rakstos teikts; ka pāvesta vizītes laikā agloniešus evakuēšot uz citiem ciemiem, «bet kas man to gotiņu slauks».
Arhibīskaps Jānis Pujāts Dienu tad mierināja, teikdams, ka darbi virzās uz priekšu raiti, tikai ar naudu esot pašvaki: «Visā pasaulē un visos laikos ir tā, ka baznīcu uztur tie nabadziņi. Bagātie sēž pie savas naudas bankās un krājkasēs.» Pujāts, kurš ar pāvestu Jāni Pāvilu II bija ticies jau tad, kad tas vēl bija kardināls Voitila, raksturoja viņu kā ļoti vienkāršu cilvēku: «Viņš labi zina Latviju, viņam patīk Aglonas Dievmāte, un viņš to bieži lūdz. Tagad pāvests redzēs pašu Dievmāti, viņa ir lieliska, mūsu Dievmāte.»
Izteikusi retorisku jautājumu, «vai ielūgums uz pāvesta vizīti jau ir galdā tiem cilvēkiem, kuru mājas tika nojauktas, to dārziņu īpašniekiem, uz kuru zemes top brīnums», Vita Pētersone 1993. gadā secināja, ka pārveidotās Aglonas bazilikas kompleksa īsto skaistumu varēšot izbaudīt pēc gadiem divdesmit trīsdesmit, kad koki ieaugšoties. Tātad uz Aglonu jābrauc tagad.