Sāksim no otras puses - kā tev Ņujorkā pietrūka?
Nekā. Tur ir viss - sakāpināts garīgums, milzīga kultūras izvēle, intelektuālais piedāvājums, smadzenes nepārtraukti «vingro» pastiprinātā režīmā... Tas, protams, nenozīmē, ka nebija pilsētas pretestības. Ņujorka pret iebraucējiem nav draudzīga. Bet kad jūs saprotaties... Vienā brīdī ar pārsteigumu, pat šausmām, sapratu, cik veikli cilvēks spējīgs adaptēties svešā vidē.
Teici - ar šausmām. Tev par sevi bija cits priekšstats?
Sen nebiju ilgi bijusi prom no Rīgas. Studiju laikā Maskavā ar īsiem izbraucieniem uz Latviju pavadīju piecus gadus, bet biju atradusi no sajūtām, kad esi spiests pieņemt citas vides spēles noteikumus. Izrādās - nemaz nav sarežģīti. Man ir neviennozīmīga attieksme pret cilvēku aizplūšanu, bet, atrodoties tur, sāku saprast psiholoģisko motivāciju. Redzot, cik daudz tai pilsētā ir jaunu latviešu, cik viņi mērķtiecīgi... Uz to, kas ar mums notiek, paskatījos no cita rakursa.
Respektīvi, citāda emigrācija?
Varbūt - intelektuāla izvēle. Nenoliedzami motivē arī apstākļu spiediens. Nesaukšu vārdus, bet jaunai mākslas zinātniecei, kas pēc sava žurnāla slēgšanas saprot, ka Latvijā darba iespējas līdzinās nullei, piemēram, ir mērķis veidot karjeru kādā Savienoto Valstu universitātē. Tas nav vienkārši, bet motivācija ir konkrēta - apjausma, ka ne tu, ne tavs darbs Latvijā nav pieprasīts. Domāju, diez vai kādam ir tiesības kliegt - kā tā var...
Pārsteidza, ka tik daudz latviešu mācās prestižās, dārgās Amerikas augstskolās, ar kredītiem, parādiem, stipendijām. Ar to iepriekš nebiju saskārusies. Dominē priekšstats, ka latvieši uz ārzemēm pamatā dodas ravēt bietes vai zemenes. Manuprāt, simptomātiski, ka aizplūst divdesmitgadnieki un trīsdesmitgadnieki, kuri uzskata, ka var būt konkurētspējīgi.
Kas makrolīmenī ir pat traģiskāk…
Var jau teikt, ka kaut kas nav kārtībā ar šiem cilvēkiem, jo te, Latvijā, taču ir tik lieliski, bet... Tas liek domāt. Daudzi mērķtiecīgi orientējas uz karjeru Savienotajās Valstīs, dara visu, lai dabūtu darba vīzu. Nerunāsim nemaz par tiem, kas nelegāli tīra dzīvokļus. Protams, konkurence ir milzīga. Bet, ja tu ritenī ieej, tad sāc domāt - kāpēc jāgaida uz brīnumu, ko var nesagaidīt, ja tur viss notiek jau tagad un tu vari piedalīties? Protams, ne katrs to spēj, bet tie, kas var, izdara izvēli. Tā nav par labu Latvijai.
Nonākot situācijā, kas piedāvājuma, iespēju ziņā tik ļoti atšķiras no Latvijas, nerodas depresija?
Protams, Amerikā ir milzīgs komerciālā kino spiediens, bet Ņujorkā ir arī milzīgs nekomerciālā kino piedāvājums, rāda izcilas Eiropas filmas, kas rādītas Berlīnē, Kannās… Labi, zāles nav pārbāztas, bet filmas rāda vairāk nekā vienu dienu. Kā sacīja amerikāņu kolēģis, Ņujorkā nemitīgi notiek kāds filmu festivāls. Tas ir tikai nedaudz pārspīlēti. Mūsdienu modernās mākslas muzejs MoMA ik dienu piedāvā kuratoru veidotu filmu programmu. Viņi nav vienīgie. Latvijas problēma ir vienkārša un traģiska - mazs tirgus. Var jau cerēt, ka vienu dienu mēs kļūsim tik daudz vai tik kultūrizglītoti, ka būs iespējams bez spazmām rādīt ko interesantāku nekā brutālais masu produkts.
No teātra viedokļa raugoties, uztraucoša liekas saikne starp skatītāja un izrāžu līmeni - jo vairāk teātris, piemērojoties skatītājam, nolaiž latiņu, jo zemāk krīt skatītājs, jo zemāk - teātris... Spirāle iet uz leju.
Ar pārliecību, ka skatītāja gaume ir dievs, kam jāpakļaujas, Latvijas mediji dzīvo divdesmit gadu. Kā uz šādām žēlabām atbildēja britu profesore, feministiskās teorijas klasiķe Kristīne Gledhila, vēl nav izdomāts veids, kā apstādināt vēlmi viegli pelnīt naudu. Ja cilvēks grib lasīt mazus, klačīgus rakstiņus, piecpadsmit izdevumi šo vēlmi apmierina. Grib skatīties muļķīgu izrādi, teātri piedāvā.
Kā tu pati tiec galā? Esi lielas avīzes vadošā kino kritiķe - spiediens ir ikdienas daļa...
Neesmu vēl ikdienā atgriezusies. Protams, nevar arī paziņot, ka popkultūra kopumā ir sliktākais, kas var notikt. Bet mani mulsina iekšējās latiņas kritums publiskajā piedāvājumā. Nav noslēpums, ka Holivuda orientējas uz tīņu auditoriju - maksimāli lakoniska formula, trilleri, fantastika un šobrīd - pāri visam - tehniskās atrakcijas. Savā ziņā kino ir veicis cilpu - atgriezies pirmsākumos. Sākotnēji tas bija tehniska atrakcija, šobrīd - atkal. Ja sākotnēji kino bija vieta, kur proletariātam ļauties izpriecām, asiem pārdzīvojumiem, tad savā ziņā esam atpakaļ - urbānā stresa nogurdinātie ļaujas baudām.
Varbūt tas ir optimistiski, jo pēc tam...
...sākās attīstība. Bet attīstība ir iespējama tikai, izvēloties individuālismu - filmas veidotājs var izvēlēties radikālu autorību, savukārt skatītājs - individuālu uztveri. Paldies Dievam, pasaule pilna ierīcēm, kas ļauj pašam kļūt par «programmas» sastādītāju, atrast interesējošo. Tas arī ir loks, jo kino pirmsākumos bija divi konkurējoši skatīšanās veidi - viens, kurā filmu projicē uz ekrāna, un otrs, kur tu caur actiņu lūri kastē. Tas, ka mēs katrs lūram savā datorā, skatoties filmas, pēc būtības ir otrais veids.
Saukļi, ka cilvēka uztvere bioloģiski mainās, tavuprāt, ir pamatoti?
Kāpēc man jātic, ka cilvēks spēj noturēt uzmanību tikai minūti, divas, ja viņš visu mūžu barots ar mazām raustīgu attēlu spiriņām? Protams, pie tādas uztveres radināts, viņš attiecīgi uzvedīsies. Bet, kas zina, varbūt, pirmo reizi skatoties trīsstundīgu Federiko Fellīni filmu, viņš nonāktu katarsē.
Sabiedrības segregācija noris tik strauji, ka drīz piedāvājums dažādām grupām vispār nepārklāsies.
Noslāņošanās intelektuālu produktu uztverē ir raksturīga visur. Arī Ņujorkā vari apdullināties ar televīzijas šoviem vai skatīties Bruklinas Mūzikas akadēmijā izcilu Eiropas teātru viesizrādes. Tikai multimiljonu pilsētā publikas pietiek arī «marginālajai» kultūrai.
Prasu, jo, manuprāt, sabiedrība tiecas situāciju idealizēt.
Ka mēs, latvieši, esam kā viens un visiem jāinteresējas par vienu, jāpatīk vienam? Jaunajā intelektuāļu paaudzē pret to ir iekšējs protests - viņi atrod lietas, kas interesē vairāk nekā, teiksim, par klasiskām uzskatītās latviskās vērtības. Ko pārmest? Viņi nekad nejutīs mīlestību pret personībām vai popkultūras izpaudumiem, kas, piemēram, trīsdesmit gadus vecākiem cilvēkiem šķiet pašsaprotami. Citi kultūrkonteksti. Mēs dzīvojam ideālistiskos priekšstatos, ka uzcelsim žogu sev apkārt, dzīvosim vienā elpā, klausīsimies vienas dziesmas, skatīsimies vienu vietēja ražojuma seriālu... Diemžēl tā vairs nebūs. Tāpēc ir jābrauc mācīties citos kontekstos.
Ja prasītu, kas man bija lielākais šoks Ņujorkā, jāsaka - nekur nebiju redzējusi studentus, kas tā mācās. Koncentrējušies, spējīgi diskutēt augstā intelektuālā līmenī, gatavojas lekcijām, izlasot milzīgus teorētiskus sacerējumus... Mācību gads maksā 50 000 dolāru, ģimenes ir gatavojušās sūtīt bērnu uz universitāti kopš viņa dzimšanas. Bērns saprot, ka viņam ir dota milzīga iespēja, un attiecīgi arī izturas. Man ir bijusi saskarsme ar studentiem Latvijā. Izpratne par to, ko nozīmē studijas, tur ir radikāli atšķirīga.
Pieauguši cilvēki, ar atbildības sajūtu pret sevi, ģimeni.
Jā. Tu pabeidz augstskolu ar 250 000 dolāru kredītu, kas nav maz arī Amerikas jaunietim. Ja tiec pie darba, iespējams, sāc kā interns, priecīgs pastrādāt par velti. Ir saprotams, ka tu ieguldi ārprātīgi daudz naudas un ir jāiegulda ārprātīgi daudz darba, lai būtu sekmīgs.
Latvijā pēc pirmā veiksmīgā darba cilvēks tiek pasludināts par ģēniju, desmit gadus netiks izteikta neviena kritiska piezīme.
Mūsu ir maz, ir drauds satikties tuvējā Rimi, tāpēc kritika izvēlas variantu - ko ņemties, tāpat labāk nekļūs... Tas vairo pūkaino provinciālismu.
Bet, runājot par kritikas nozīmi, vēl viens secinājums no Amerikas. Pasaules tehnoloģiski attīstītākā valsts. Kur gan citur vajadzētu novērtēt tautas žurnālistikas pienesumu? Protams, eksistē virtuālā telpa, bet joprojām profesionāla recenzenta darbs tiek cienīts. Intervēju izcilo latviešu kino un teātra aktrisi Lailu Robiņu. Vaicāju - kāda ir kritikas nozīme? Jā, milzīga, bet - īstenībā visi gaida, ko pateiks New York Times teātra kritiķis. Milzīgajā Ņujorkā viens cilvēks recenzē visas izrādes, viņš sen nav jaunietis, protams, iemantojis zināmu skarbumu pret dzīvi un teātri, mēdz būt iracionāli nešpetns, bet nezaudējot kritēriju latiņu. Un spēj izlemt pat milzīgo Brodvejas iestudējumu likteni. Tā ir ilūzija, ka blogeru emocijas ir nogalinājušas profesionālo kritiku. Tas man bija pārsteidzošs atklājums - ka rakstītais vārds vecmodīgā drukātā formā joprojām kotējas augstu.
Tevi Latvijā nekaitina, ka tavs divdesmit piecu gadu smagais darbs, regulāra profesionalitātes, zināšanu papildināšana tiek novērtēti tāpat kā cita sajūsma par otro mūžā redzēto filmu?
Esmu noskaņojusies neļauties emocionāliem disbalansiem. Esmu mierīga, pavisam mierīga... Meditācija, joga, budisma prakses. (Smejas)
Kā Latvijas kino izskatās no distances?
Pēdējā pusgadā daudz neesmu redzējusi. Aika Karapetjana Cilvēki tur - visu cieņu, jauna cilvēka kinematogrāfiski labi veidota pirmā filma. Ienāk jauni cilvēki, Aika gadījumā piedāvājot sabiedrības slāņus un etniskās dimensijas, par ko nav pieņemts runāt, jo tās neiekļaujas mītā, ka visiem «jādzied viena dziesma». Dokumentālistiem kustība ir vēl spēcīgāka. Kaut vai Ģimenes lietas ziemā bija nominētas nozīmīgā Amerikas dokumentālo filmu balvas ceremonijā kā gada jaunatklājums. Tur dominē amerikāņu piedāvājums, tikai dažas neamerikāņu filmas.
Ko, tavuprāt, būtu vērts ievietot internacionālā kontekstā?
Rolands Kalniņš ir ļoti interesants. Viņa filmās var saskatīt film noir iezīmes, čehu jaunajam vilnim raksturīgu domāšanu. Esmu runājusi ar Kalniņa kungu, nav tā, ka viņam būtu bijusi iespēja daudz redzēt. Bet viņš ir elpojis vienu gaisu ar sava laika revolucionārākajiem kino meistariem. Fenomens latviešu kino. Jānis Streičs ir brīnišķīgs latviešu autors. Un, protams, dokumentālais kino.
Bet, runājot par latviešu kino šodien, bažīgu dara, ka mediju telpā zūd robeža starp uzstājīgu diletantismu ar saasinātu pašvērtību un profesionālu produktu. Jo mediju vidē diemžēl ziņu plūsmu veido preses relīžu copy paste - mākslas fakta nozīmību bieži nosaka tas, cik veiksmīgi būsi sacerējis par sevi relīzi.
Gribēju jautāt par pētniecības darbu, ar ko Ņujorkā nodarbojies, par bāzi, iespējām.
Kad ieraudzīju Ņujorkas Universitātes bibliotēku, atkārās žoklis. Naivi salīdzināt. Saprotu, ka grauju Latvijas augstskolu tirgu, bet - ir jābrauc. Nesaku, ka pēc vidusskolas, bet maģistros - kāpēc ne? Piemērs. Tiša skolas Scenogrāfijas nodaļā mācās Liene Dobrāja, kas Latvijā bija Gaļinas Poļiščukas, arī Nacionālā teātra izrāžu tērpu māksliniece. Viņas portfolio jau ar Mākslas akadēmijas izglītību bija tik pārliecinošs, ka šī elitārā skola sedz viņas mācību izmaksas. Tie ir vismaz 150 000 dolāru. Nav viegli, bet nav neiespējami.
Tikko aizstāvēji promocijas darbu. Kāpēc Latvijā par filmām reti runā kā par estētisku, stilistisku, tehniski veidotu mākslas darbu?
Tas, ka mēs par to nerunājam, ir stāsts par mums. Latviešu valodā nav tulkoti pat būtiskākie kino teorijas teksti. Latviski nav izdots neviens, Ņujorkas Universitātes profesora Ričarda Allena vārdiem runājot, kino teorijas Leonardo da Vinči - Sergeja Eizenšteina teorētiskais raksts, kino teorijas pamats. Eizenšteina gadījumā būtu pat kultūrvēsturiska motivācija - viņš ir dzimis Rīgā. Mums ilgu laiku dominējis literatūrcentriskais skatījums uz filmu. Varam runāt, kā amerikāņi teiktu, par cīņu ar mediju analfabētismu - vai tu saproti, piemēram, kā veido vizuālu vēstījumu.
Tas ir plašāks jautājums. Mulsina, kā esam nonākuši situācijā, kur tiek uzskatīts, ka cilvēki drīkst būt analfabēti humanitārajās jomās.
Lielākā problēma ir konfrontācija. Kam ir lielāka vērtība - mākslas zinātniekam vai programmētājam? Abiem, un ja viņi satiktos... Uzskatu, vidusskolā obligāts būtu kultūras vēstures kurss. Nevajag ļaut jaunam cilvēkam izvairīties no zināšanu minimuma, kas viņam ļautu pilnvērtīgāk eksistēt. Mums spilveni ap bērnu tiek likti ļoti ilgi. Varbūt vecāku postpadomju traumas grib pasargāt bērnu no visa, tai skaitā kultūrizglītības. Bet, ja tu nezini minimumu, tad sākt, piemēram, studēt Amerikas augstskolā būs ļoti grūti.
Tev ir pusauga dēls. Gatavojies, ka viņš var aizbraukt?
Neesmu spējīga viņam apmaksāt studijas prestižā Amerikas universitātē. Ja būtu, es to darītu. Šī paaudze aizbraukšanu neizjūt kā drāmu. Galu galā - ja esi sasniedzis noteiktu profesionālu līmeni, Latvijā var gadīties, ka nav darba. Un ka tu nonāc nepārtrauktā sāpīgā konfrontācijā ar sabiedrību, kurai tava izcilība nebūs vajadzīga. Mēs priecājamies par latviešu operdīvām pasaulē - Garanču, Kovaļevsku... Brīnišķīgi! Tas ir talantīgu cilvēku karjeras sasniegums. Bet viņi taču ir prom! Prom ir bezgala daudz citu, par kuriem mēs nezinām, jo viņi nemeklē publicitāti. Nav par ko līksmot.