Nevar jau arī mainīties vērtības, par ko Liju ciena laikabiedri un ko Ēriks Hānbergs reiz kodolīgi noformulējis - Lija ir līdzsvarota, mierīga, ar galantu stāju, daudzpusīga, cēla, gudra, harmoniska un latviska. Viņas nekad nebūs starp tiem ļaužiem, kas dumpojas un rīko apvērsumus. Laiks ir viņas ceļa biedrs, un darbs dzejniecei joprojām ļauj svinēt dzīvi.
Izlūgtos laiku
Lija smaida: «Vienmēr drusku mulstu, kad mani nosauc par dzejnieci. Mums, 60. gadu jaunajiem literātiem, Dzejniece bija Mirdza Ķempe un palika tāda mūžam. Jā, man ir dzejoļu krājumi, bet man ir arī romāni, pat kriminālromāns, scenāriji, esmu rakstījusi lugas, veidojusi izlases, atdzejojusi. Kaut gan no literatūras žanriem man tomēr vismīļākā ir dzeja, un tajā laikam visīstāk esmu izpaudusies.»
Vienīgā Lijas Brīdakas prasība pret dzīvi ir tik saprotama: «Ja man kāds solītu piepildīt prasīto,/ domāt un šaubīties nenāktos gari.../Pasaule tūkstošās krāsās lai laistītos, /izlūgtos vienu sev, izlūgtos - laiku. Dzīvojam ar Zigurdu savā divsavienībā, interesējamies, ko dara bērni un mūsu abi mazbērni, kuri dzīvo Līgatnē. Nav tā, ka es ārkārtīgi skumtu par to, kas ir apkārt, vai īgņotos par to, kas notiek politikā. Viss risinās diezgan dabiski, un nekur jau pasaulē nav tikai labi vien. Mēģinu ticēt, ka dzīve vērsīsies uz labu, bet notiekošajā tiešām reizēm ir muļķīgi un arī drausmi stāsti, ir romāni, ir konfliktiem pilna dramaturģija. Interesanti vērot, kas notiek ar cilvēkiem.»
Lija Brīdaka seko kultūras notikumiem: «Cenšos neatsvešināties, bet jaunā literātu paaudze man nav tik pazīstama, kā gribētos. Latvija izvērtusies par jaunības zemi kultūrā, ekonomikā, visās jomās. Es nepazīstu pat daudzus Rakstnieku savienības biedrus, viņus uzņem komisija, bet nekādas sadarbības organizācijas paspārnē nav.»
Vai ēdāju tauta?
Lija nekritizē jauno dzeju, vienīgi bilst, ka viņai galvenokārt tajā pietrūkst emociju: «Mēs rakstījām par to, kas uz sirds, par to, ko pārdzīvo arī lasītāji. Šodienas jaunie ir erudīti, viņi cenšas būt interesanti un neparasti, meklē dīvainas asociācijas, dzejo par personisko, nekādi ne par sabiedrisko. Tāda jau visumā šodien ir mākslas uzdevumu izpratne, akcentējot individualitāti, pat elitārismu, un plaša atsaucība tautā it kā nav nepieciešama.»
Lija teic, ka laimējies mazu sprīdīti dzīvot pirmajā neatkarīgajā Latvijā, un no turienes visu mūžu viņai nāk līdzi mīlestība pret tā laika dižajiem - Kārli Skalbi, Jāni Ziemeļnieku, Annu Brigaderi. «Aspazija ar savu temperamentu mani uzurda un liek iztaisnoties. Uzskatu, ka man Dievs dzīvē iedevis par maz temperamenta, tāpēc viņu apbrīnoju. Pagātnes dižgaros ir spēka avoti, latviskuma kods. Ja tā visa nav, ja to neiemāca mājā un skolā, tad vienkārši esam Latvijā dzīvojošu cilvēku kopa, ne tauta Latvijā, kur pārdod zemi, dzīvokļus, visu pārdod un pārdod. Kā tad reiz nosauks to valsti, kuru pārdodot dzīvojam? Taču varbūt ir manāmi asni, ka latviskums atkal mostas.»
Rakstniecei tagad šķiet gandrīz neticami, ka Latvija tik ātri atkopās pēc postošā Pirmā pasaules kara. Viņa meklē tam skaidrojumu: «Toreiz bija stipras personības, izglītoti, sirdsgudri prezidenti un ministri. Viņi daudz ko noteica. Bet vai svarīgākais cēlonis, kādēļ netiekam uz priekšu, tagad nav iedzīvotāju nelīdzsvarotais sastāvs - latvieši savā zemē, sevišķi Rīgā, sarūk mazākumā. Krievu tautības cilvēkiem ir cita mentalitāte un dzimtenes izjūta, mums pietrūkst kopīgu mērķu un nākotnes redzējuma. Mēs nogurstam savstarpējos pārmetumos un strīdos, zaudējam spēku, esam laipotāji un kompromisu cilvēki.» Blociņā, kurā Lija mēdz ierakstīt dzirdētus vai lasītus interesantus domu graudus, ir arī Kārļa Ulmaņa teiktais, ka tautai brīvību iegūt ir grūti, bet noturēt un izkopt to ir vēl grūtāk: «Pēc atmodas mēs šīm grūtībām nebijām gatavi, mums nav īsta vadoņa un saimnieka, un mēs stiegam.»
Lijai ir arī kāds cits vērojums: «Mēs esot dziedātāju tauta, par to liecina arī mūsu Dziesmu svētki, bet ne jau visi dzied koros, un man šķiet, ka pienāks brīdis, kad mūs sāks saukt par ēdāju tautu, jo visur par galvenajiem izvēršas ēšanas jautājumi, pat televīzijas ekrānā tagad tikai ēd un ēd. Mārtiņš Rītiņš, kuru cienu un kurš ir tik simpātisks, rāda, ko un kā vajag gatavot, Mārtiņš Sirmais vadā mūs kulinārijas ekskursijās pa visu pasauli, un vēl, un vēl... Ēšana pārvēršas par galveno dzīves saturu un baudu.»
Vajag pierastību un mieru
Lijas Brīdakas dzīvē tagad rit apcerīgs, mierīgs periods, kurā visgaišākās vēlmes saistās ar mīļajiem. Rakstniece priecājas, ka apguvusi datoru, kas ļauj rakstīt tīri, viegli. Lija joprojām darbojas Latviešu biedrības nama Literatūras komisijā. «Imants Ziedonis man bija tuvs kā cilvēks un dzejnieks. Viņš teicis tā - ir jābūt sevī darbīgam, gudram, skaistam un noteikti vēl - sevī priecīgam. Esmu optimiste, bet manī nav tādu lielu prieka uzplūdu, valda domīgums. Pat Jāņi drīzāk man ir skumji svētki, ne vasaras līksmības kalngals, jo pēc tiem dabā viss iet uz leju, toties pēc slapjā un drēgnā rudens Ziemassvētki atkal raisa cerību, ka drīz viss modīsies uz gaismu. Tāpēc man Ziemassvētki ir ļoti mīļi.» Lija atzīstas - ja viņu kas traucē brīvi, atraisīti dzīvot, tad tā ir atbildības sajūta, kas iedēstīta kopš bērnības, kad bija jāpieskata četrus gadus jaunākā žeisterīgā māsa Māra (rakstniece Māra Svīre - T. Š.), tāpat vienmēr ir norūpējis viņas vecāku ikdienas noskaņojums, tad sabiedriskās rūpes dažādos amatos, arī atbildība par saviem radošajiem darbiem. Rakstniece neslēpj, ka esot konvencionāla: «Man vajag pierastību un mieru, lai viss ir sirdij tuvs un pazīstams, tomēr vienmuļību gan negribu, joprojām mēģinu atrast kaut ko jaunu sevī un dzejā.»