Kā nokļuvi Barons kvartāls komandā?
Mēs kopā ar Kristapu un Sandi Valteriem un vēl dažiem spēlētājiem braucām uz Ulbroku pie trenera Vitālija Umbraško uz svariņiem. Viņi arī gāja dažādās vietās uz individuālajiem treniņiem, un ar laiku arī es kopā ar viņiem. Tad sanāca iespēja aiziet pie Baroniem patrenēties. Pāris reižu aizgājām, tad vēl pāris reižu, un beigās bija tāds jautājums - kamēr mums nav kur spēlēt, varam to darīt pie viņiem.
Cik saprotu, tu sāki trenēties samērā nesen?
Jā, tā sanāk. Tādi riktīgi komandas treniņi Baronos man ir bijuši kādi pieci seši.
Kāpēc vēl tik ilgi nebiji atradis klubu?
Tanī komandā, kurā Turcijā spēlēju pagājušajā sezonā, īsti nebija iespēju palikt. Bija citi piedāvājumi Turcijā, bet ne tik vilinoši, lai nevilcinoties atsauktos. Tā arī pagāja laiks, sāku trenēties Latvijā, un tā arī pagaidām ir palicis.
Vai komandā esi arī treneru korpusā, ja jau palīdzi galvenajam trenerim darbā ar garajiem spēlētājiem?
Teicu Edgaram (Barons kvartāls galvenais treneris Teteris - aut.), ka no rītiem, kad ir individuālie un metienu treniņi, kamēr viņš strādā ar individuālo tehniku ar mazajiem, es varu pastrādāt ar garajiem. Galu galā man ir pietiekama pieredze un šo to esmu basketbolā redzējis. Arī pēdējos gadus, kurus spēlēju Ankaras klubos, līdzīgi ar garajiem darbojos individuālajos treniņos. Šķita, ka sanāca, un arī pašam patīk. Darbojos ar viņiem kopā, un visi ir ieguvēji. Iepriekš arī bija iecere kopā ar savu aģentu, kurš gan man vairāk ir labs draugs, nevis aģents, vasarās strādāt ar viņa pārraudzībā esošajiem garajiem spēlētājiem, lai viņiem pēc tam būtu labākas iespējas tikt spēcīgās komandās.
Kāda ir vienošanās ar Barons kvartāls komandu? Cik ilgi redzēsim tevi Latvijas čempionātā?
Esam sarunājuši, ka nāku, trenējos, spēlēju, bet, ja parādās variants kaut kur citur, varu arī iet projām. Nav mums nekas oficiāli atrunāts. Viss ir balstīts uz norunu. Es gan neizslēdzu iespēju, ka varu palikt arī visu sezonu, jo pašreizējā situācija mani diezgan labi apmierina.
Kas tavā skatījumā ir labs piedāvājums?
Tāds, kas mani mudinātu izkustēties no Latvijas. Negribu ne uz kurieni iet tikai iešanas pēc. Svarīgs būtu gan tas līmenis, kurā komanda spēlē, gan arī finansiālais līmenis - lai ir jēga braukt projām.
Iepriekš jau dažādos karjeras posmos ir dzirdēts par iespēju, ka varētu spēlēt Latvijā…
Vēl pirms diskvalifikācijas beigām gāju pie Valda Valtera uz treniņiem VEF komandā. Viņš ir viens no maniem vecajiem treneriem, kurš laipni arī mani uzņēma. Arī pēc tam vienā brīdī it kā bija variants VEF, taču tad man bija arī viena cita iespēja. Kamēr es nogaidīju, viņi, šķiet, paņēma kādu citu. Protams, man vienmēr ir bijusi interese uzspēlēt savās mājās vietējiem skatītājiem. Tāpēc jau arī šobrīd esmu šeit, Baronā.
Kas visvairāk palicis atmiņā no pirmās spēles, atgriežoties LBL?
Pats galvenais, par ko priecājos, ka tik daudz cilvēku bija atnākuši uz Mārupes zāli, lai paskatītos, kā spēlēju. Tas bija patīkami. Pati spēle… Šobrīd esmu tikai par kādiem sešdesmit procentiem gatavs sezonai, tāpēc vēl ir vairāk tāda iesildīšanās. Protams, jau iepriekš teicu, ka ļoti svarīgi bija tajā pirmajā spēlē uzvarēt. Lai kāds būtu sniegums, lai cik liels vai mazs būtu pārsvars, galvenais, lai vinnējam.
Vai pats arī biji uzvilcies, zinot to ažiotāžu, kas bija sacelta pirms spēles par tavu atgriešanos?
Es pat drīzāk teiktu, ka biju diezgan relaksēts. Bija tādi momenti, par kuriem citus spēlētājus būtu pat nosodījis vairāk. Protams, spēlē vienmēr ir epizodes, kad esi neapmierināts ar kādu sodu vai svilpi, bet visumā man nebija nekādu pretenziju ne pret vienu.
Kā tevi uzņēma pretinieki? Neraustījās?
Parasti jau biežāk sanāk tā, ka - ja pretī ir kāds ar skaļāku vārdu, viņi vienmēr grib baigi sevi parādīt, spēcīgāk, agresīvāk iziet pretī, nervozē. Arī šoreiz, tāpēc uzreiz pateicu - veči, nomierinieties, spēlējam taču basketbolu. Nav pamata tik ļoti uzvilkties!
Ko vēlies sasniegt, parādīt, kamēr spēlē Latvijā?
Man basketbola laukumā ir tikai viens mērķis - vinnēt, vinnēt un vinnēt. Izdarīt savu darbu tā, lai uzvarētu. Jo vairāk vinnēsim, jo labāk jutīšos. Par tālākiem mērķiem šobrīd nav ko runāt. Ir tikai pats sezonas sākums. Vēl nav zināms, kas notiks ar Kristapu [Valteru], varbūt mums parādīsies vēl kāds spēlētājs. Pagaidām cīnāmies no spēles uz spēli, cenšamies ar katru dienu kļūt labāki kā komanda. Man patīk tas, ka treneris lielu uzmanību pievērš individuālajam darbam. Mums katru dienu ir divi treniņi. No rītiem vienmēr ir individuālie, kas ir ļoti svarīgi jauniem spēlētājiem, un arī man tie patīk, jo arī mana spēle tomēr ir balstīta uz individuālo meistarību. Strādājam daudz, un ir gandarījums, ka visi spēlētāji nāk uz treniņiem, darbojas ar lielu atdevi. Tāpēc arī ir prieks nākt uz treniņiem. Izbaudu to, ko daru.
LBL atgriezies pēc deviņpadsmit gadu pārtraukuma - cik daudz atceries no savām pirmajām sezonām?
Tiešām ir tā, ka es tās pat īsti neatceros. Pat grūti atminēties, kāda bija mana pēdējā spēle Latvijā. Vai komandā Rīgas laiks mēs nedabūjām kādu medaļu? Laikam jau ne. Ja tā padomā, ir jau arī pagājis ļoti ilgs laiks, gandrīz divdesmit gadu. Pa vidu manā karjerā bija arī bokss, kur ir arī pa galvu sasists (smaida).
Ļoti jauns debitēji LBL, pēc tam biji viens no pirmajiem, kas aizbrauca studēt un spēlēt Amerikā...
To gan es atceros, ka pirms manis šo ceļu bija izvēlējušies trīs Latvijas basketbolisti: Māris Gudļevskis, Mārtiņš Bondars un Raimonds Miglinieks. Pēc tam arī es aizbraucu. Stāsts ir vienkāršs - tēvs pateica, ka jābrauc, jo Latvijā sāku taisīt sūdus (smejas). Vai nu brauc, vai arī domā pats, kā dzīvot tālāk. Tā arī aizbraucu.
Tēva padoms bija pareizs?
Protams, īpaši jau četros gados universitātē pie trenera Bila Beino un viņa palīga Deivida Raisa, kurš nu jau ir galvenais, ļoti daudz iemācījos.
Pie kuriem treneriem vēl visvairāk esi ieguvis?
Jāsāk jau ar pirmo treneri Jelgavā Alvilu Eglīti, kurš manī saskatīja iespējas kļūt par labu basketbolistu. Viņš arī mani vadāja pie trenera Pētera Višņēviča Rīgā, kur trīspadsmit gadu vecumā trenējos pie astoņpadsmitgadīgiem ASK sistēmas jauniešiem. Pēc tam, protams, bija Valdis Valters, kurš ielika individuālo meistarību. Pēc universitātes beigšanas Eiropā man ir bijis daudz ļoti labu treneru. Varbūt jāizceļ Oktajs Mahmuti, kurš mani Efes Pilsen sastāvā uztaisīja par zvaigzni Eiropas basketbolā.
Cik tuvu karjeras laikā biji iekļūšanai Nacionālajā basketbola asociācijā?
Pēc koledžas mani draftā neizvēlējās, bet, kamēr spēlēju Eiropā, bija dažādi varianti pacīnīties par vietu NBA. Tobrīd es spēlēju tādās komandās kā Madrides Real, Efes Pilsen un nolēmu labāk izbaudīt Eiropas augstākā līmeņa basketbolu, nevis visu sākt no nulles NBA. Bija iespējas braukt spēlēt ar minimālo līgumu un censties sevi pierādīt, taču nebija nekādu garantiju, ka tur tikšu un nostiprināšos. Ja nepaveiktos, tikai pazaudētu gadu. Negribēju riskēt.
Vai no šodienas skatpunkta tas bija pareizs lēmums?
Es domāju, ka - jā. Katrā ziņā, ja būtu jāizvēlas vēlreiz, savu lēmumu nemainītu. Man gan šādi nepatīk domāt, vai darītu kaut ko tā vai citādi. Dzīves laikā ir situācijas, kad lēmums ir jāpieņem un ar to tālāk arī jādzīvo.
Kāpēc spēlētāja karjeras gaitā tik daudz esi bijis Turcijā?
Tur ļoti ciena spēlētājus, kuri viņiem patīk. Ja esi sevi labi parādījis, viņi labprāt ņem pie sevis atpakaļ. Man arī tur bija daudz draugu palicis.
Pēc tam līdzās Spānijai un Krievijai tavā biogrāfijā ir arī Irāna, kas mums basketbola ziņā ir eksotika...
Tur bija daudz interesanta. It kā biju pietiekami ilgi dzīvojis musulmaņu valstī Turcijā, bet, kad aizbraucu spēlēt uz Irānu, bija īpatnējas sajūtas. Kaut vai tāpēc, ka spēles zālē vīrieši sēž lejā, bet sievietes - augšā, balkonā. Basketbola ziņā tur bija tāds ass, parupjš basketbols. Katrā komandā bija divu ārzemnieku ierobežojums, taču nebūt nebija viegli. Šo gadu gaitā gan ir pierasts pie visa. Sava eksotika jau bija arī tajā pašā Krievijā. Piemēram, Sibīrijā, kad pēc spēles aizejam uz ēdnīcu vakariņās, bet īsti pat neredzam, ko ēdam, jo jau ir ieslēgta diskobumba un meitenes sēž un gaida balles sākumu.
Kādas šobrīd ir tavas attiecības ar Latvijas valstsvienību, kurā kopš nosacītās diskvalifikācijas 2009. gadā neesi vairs bijis kandidātos?
Kopš tās diskvalifikācijas jau ar mani tā īsti neviens no izlases pārstāvjiem nemaz nav runājis.
Pats neesi treneriem pieteicies un meklējis iespējas atgriezties komandā?
Esmu pāris reižu saticis treneri [Ainaru] Bagatski, taču par izlases tēmu nemaz īsti neesam runājuši. Ko tad es viņam jautāšu - kāpēc neņemat (gardi smejas)? Kāda starpība, kāpēc neņem. Ja nesauc, tad nesauc.
Ja sauktu - spēlētu?
Uz to nemaz īsti vairs neceru. Ja jau tik daudzus gadus neesmu aicināts, nav ne mazākā pamata domāt, ka pēkšņi kaut kas mainīsies. Nu, ja sauktu, tad, protams, ietu.
Futbolā ir piemēri, kad spēlētāji no ārzemēm atgriežas Latvijas čempionātā, lai nokļūtu izlases treneru redzeslokā, un tiešām tiek pamanīti!
Nu, katrā ziņā Latvijā neesmu atgriezies ar mērķi piesaistīt izlases treneru uzmanību (smaida). Tomēr, kā redzu, daži no izlases garajiem spēlē šeit, Latvijā. Tad jau paskatīsimies, kāds uz viņu fona izskatīšos.