Karavīru organizācijas ir atsaukušās Valsts prezidenta aicinājumam un solījušas nākamgad 8. maijā piedalīties piemiņas pasākumā Brāļu kapos.
Vispirms jādefinē principi
Valsts prezidents A. Bērziņš vasaras sākumā sāka sarunas ar veterānu organizācijām, lai īstenotu vienu no Labas gribas manifesta idejām. Rīgas pilī bija ieradušies pārstāvji no Latvijas Nacionālo karavīru biedrības, Latvijas Nacionālo partizānu apvienības, Latviešu virsnieku apvienības, Daugavas vanagu organizācijas, kā arī no 130. latviešu strēlnieku korpusa un Latviešu partizānu brigāžu veterānu biedrības. Pēc Latvijas Antihitleriskās koalīcijas cīnītāju asociācijas iniciatīvas notika tikšanās arī ar tās pārstāvjiem, informē Valsts prezidenta preses dienests.
Uz Rīgas pili devās arī Ilmāra Latkovska (VL!-TB/LNK) vadītās Saeimas Saliedētības komisijas deputāti, kuriem lūgts sagatavot izlīguma deklarāciju. A. Bērziņš pats neplāno iesniegt Saeimā savas iniciatīvas, skaidroja viņa pārstāve Līga Krapāne. I. Latkovskis nolēmis diskusiju par iespējamās deklarācijas saturu sākt septembrī. «Prezidents ir izdarījis labu darbu, tagad svarīgi, lai ar emocionāliem iebildumiem, kas var būt plašā spektrā, sākot no nacionāli radikālā līdz Krievijas Ārlietu ministrijai, tā lieta netiktu nojaukta,» Dienai atzina I. Latkovskis. Viņš sarunā redz trīs līmeņus - cilvēcisko, politisko un sadzīvisko, kad runa ir par sociālajiem jautājumiem. Vispirms deklarācijā esot jādefinē pamatprincipi un tikai pēc tam var sākt darbu pie likuma par Otrā pasaules kara veterānu statusu. Komisijas priekšsēdis uzskata, ka karavīru organizāciju viedoklim ir jābūt primārajam, - ja tās nevienosies, to nevarēs izdarīt. «To nedrīkst arī sasteigt, jo no kara laikiem ir palicis pietiekami daudz mīnu, uz kā var uzkāpt. No otras puses - šie cilvēki ir cienījamā vecumā, un, kamēr viņi ir, tas ir jāatrisina,» piebilda I. Latkovskis.
Katram sava vēlme
Valsts prezidenta kancelejas informācija liecina, ka karavīru organizāciju vēlmes ir dažādas. Nacionālās karavīru biedrības priekšsēdis Edgars Skreija likumprojektā par Otrā pasaules kara dalībnieku statusu vēlētos redzēt novērtējumu to Latvijas pilsoņu nopelniem, kuri kara laikā piedalījās bruņotā cīņā pret komunistiskā vai nacistiskā totalitārā režīma militārajiem formējumiem, par Otrā pasaules kara dalībniekiem atzīstot Latvijas pilsoņus, kuri bija pilsoņi 1940. gada 17. jūnijā. Pēc vairāku politiķu domām, latvieši, kas karoja vienā vai otrā pusē, spēs vienoties. Taču Latvijā ir arī kara dalībnieki, kas šeit ieradās. Karavīru biedrība uzskata, ka par Otrā pasaules kara dalībniekiem nevarētu atzīt personas, kuras piedalījušās komunistiskā vai nacistiskā režīma politiskajās represijās, darbojušās to represīvajās iestādēs. Latviešu Nacionālo partizānu apvienībai svarīga ir «nacionālo partizānu gaitu vēstures apzināšana un pētīšana, kā arī piemiņas vietu izveidošana kritušajiem cīņu biedriem». Tās pārstāvji norāda uz ierobežoto pieeju Valsts arhīva materiāliem par nacionālo partizānu gaitām.
Daugavas vanagu pārstāvji atbalsta ideju «meklēt izlīgumu starp tiem, kuri pret savu gribu tika ierauti divu okupācijas lielvaru karaspēkos, bet sirdī palika uzticīgi Latvijas valstij un tās neatkarībai». Arī 130. latviešu strēlnieku korpusa un Latviešu partizānu brigāžu veterānu biedrības pārstāvji piekrituši, ka valsts morāls pienākums ir «pagātnes pāridarījuma sajūtas mazināšana un sociālā izlīguma veicināšana». Biedrībā ir 128 biedri, no kuriem 31 jau vecāks par 90 gadiem, informē prezidenta pārstāvji. Biedrība vēlas arī sociālos un materiālos pabalstus no valsts. Sociālie un veselības rehabilitācijas jautājumi svarīgi ir arī Latvijas Antihitleriskās koalīcijas cīnītāju asociācijai. Pašlaik sociālās garantijas pienākas bijušajiem leģionāriem un nacionālajiem partizāniem.
Vienoties vairākumam
Valsts prezidents vēlas, lai par izlīguma dokumentu vienotos lielākā daļa Saeimas deputātu. Taču politiķu viedokļi nerada pārliecību, ka tas būs viegli. Iespējams, Saskaņas centrs bez ievērības neatstās arī Krievijas nostāju. Aģentūra LETA ziņo par Krievijas ārlietu resora pārstāvju reakciju uz Valsts prezidenta A. Bērziņa teikto, ka izlīgums ir iespējams vien tad, ja esam vienisprātis, ka pie Otrā pasaules kara traģēdijas noveda Molotova - Ribentropa noziedzīgais pakts, «šajā karā nebija uzvarētāju, jo šis bija lielākais noziegums pret cilvēci tās pastāvēšanas vēsturē, kura sekas vēl ilgi atbalsosies paaudžu paaudzēs». Krievijas Ārlietu ministrija A. Bērziņa viedokli uzskata par «destruktīvu mēģinājumu pārskatīt Otrā pasaules kara un Nirnbergas tribunāla rezultātus, kas SS atzina par noziedzīgu organizāciju». Paziņojums, ka Otrajā pasaules karā nebija uzvarētāju, ir zaimošana, un tas ir pretrunā ar vēsturisko realitāti, ir teicis Krievijas Ārlietu ministrijas oficiālais pārstāvis Aleksandrs Lukaševičs, liecina LETA arhīvs.
«Valsts prezidenta nodoms ir cilvēcisks un pozitīvi vērtējams, taču vēsturiskie, ģeopolitiskie ierakumi ir tik dziļi, ka ar izlīgumu karavīru starpā nepietiks. Tur ir jābūt dziļākai diskusijai ar Krievijas inteliģenci, ar liberālo inteliģenci,» Dienai atzina politologs Kārlis Daukšts. Saskaņas centra līderis Jānis Urbanovičs ir un būs rezervēts, kamēr nebūs redzējis A. Bērziņa iesniegtu dokumentu, jo pagaidām «esmu daudz ko dzirdējis, bet neko neesmu lasījis». Viņa kolēģis Boriss Cilēvičs (SC) ierosmi atbalsta, bet domā, ka tās īstenošana prasīs ilgu laiku un ir iespējama, ja tiks panākts abām pusēm pieņemams kompromiss par vēstures izpratni.
Arī sociologs Aigars Freimanis, riskējot raksturot centienus panākt izlīgumu starp ideoloģiski pretrunīgu virzienu pārstāvjiem kā neizpildāmu uzdevumu, tomēr pieļauj kādu iespēju. «Var mēģināt iet tajā virzienā, ka visas puses vienādi saprot - tā bija vēsturiskā traģēdija, jo kā nacistu, tā staļinisma režīms bijis nežēlīgs pret visiem,» teica sociologs. Visu Latvijai!-TB/LNNK līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars pazīst gan vienā, gan otrā pusē karojušos, kas ar cieņu izturas pret tiem, kuri bija pretējā pusē. Viņš arī uzskata - tas ir labi, ka prezidents ir pievērsis uzmanību šim jautājumam, bet šaubās, vai tas radikāli ko mainīs. «Nav iespējams izveidot vienu vidējo pareizo vēsturisko skatījumu, un varbūt tas arī nav vajadzīgs,» pieļauj R. Dzintars.