Aviokompānijas un aviodrošības organizācijas cita pēc citas paziņo, ka ievieš noteikumus, kas paredz, ka pilotu kabīnē nekad nedrīkst atrasties tikai viens cilvēks. Savukārt glābēju komandas joprojām veic sarežģīto uzdevumu stāvajās klintīs mēģināt savākt bojāgājušo mirstīgo atlieku fragmentus, kas tiek nogādāti netālu strādājošajiem identifikācijas ekspertiem.
BBC citē britu Filipu Bremliju, kura 28 gadus vecais dēls Pols ir viens no bojāgājušajiem. Viņš uzsver, ka pat nevēlas neko dzirdēt neko par A. Lubica motīviem, jo esot skaidrs, ka šis cilvēks bijis slims. Viņš arī aicina aviokompānijas rūpīgāk uzraudzīt pilotus, kuru rokās cilvēki nodod savu un savu bērnu dzīvību. Taču emocionāli vissāpīgāk esot apzināties, ka dēlu neizdosies atgūt un pat ne pārvest uz dzimteni lidmašīnas trieciena spēka dēļ.
Pēdējo dienu laikā izmeklētāji izplatījuši informāciju, ka A. Lubicam bijušas psiholoģiskas problēmas, savulaik pat ārstēta depresija. Arī traģēdijas nedēļā viņš bijis uz pārbaudēm slimnīcā, pat saņēmis atbrīvojumu no darba medicīnisku iemeslu dēļ, taču to saplēsis. Slimnīca gan noliedz, ka viņam ārstējuši depresiju. A. Lubica bijusī draudzene intervijā Bild teikusi, ka viņš ļoti pārdzīvojis veselības problēmas, kas varētu aizšķērsot viņa sapņu ceļu kļūt par kapteini un tālo lidojumu pilotu. A. Lubicu šad tad naktīs esot mocījuši murgi, ka viņš krītot ar lidmašīnu, viņš arī sūdzējies par saspringtajiem darba apstākļiem un algu. Pērn viņš esot teicis, ka kādu dienu izdarīšot kaut ko tādu, kas mainīs visu sistēmu, tad visi zināšot viņa vārdu un to atcerēšoties.
Pilotu pārbaudes
Jau pēc pirmo versiju publiskošanas, ka A. Lubics apzināti nogāzis lidmašīnu, mediji uzdeva ekspertiem un aviokompāniju pārstāvjiem jautājumu, vai tiek rūpīgi pārbaudīts pilotu garīgās veselības stāvoklis. Vox.com vēsta, ka Lufthansa vadība apgalvo, ka A. Lubica veselības stāvoklis ikgadējā veselības pārbaudē bijis atbilstošs, taču vienlaikus atzīst, ka pilotiem netiek veiktas kādas īpašas psihes pārbaudes.
Arī ASV Federālās aviācijas pārvaldes prasības paredz, ka pilotiem jāiziet ikgadējas veselības pārbaudes (līdz 40 gadu vecumam reizi gadā, pēc 40 gadiem - reizi pusgadā), taču netiek prasīts īpašs psihiatrisks novērtējums. ASV pilotiem jāiziet īpaša vispārējā veselības stāvokļa un psihiatriskā vērtējuma pārbaude pirms pilota tiesību iegūšanas. Pēc tam psihiatriskās pārbaudes notiek tikai, ja ikgadējā vispārējās veselības pārbaudē rodas bažas par pārbaudāmā emocionālo stabilitāti un garīgās veselības stāvokli.
ASV gan plaši sāka diskutēt par nepieciešamību šīs normas mainīt pēc tam, kad 2012. gadā lidojuma laikā aviokompānijas JetBlue kapteinis Kleitons Osbons piedzīvoja nervu sabrukuma lēkmi. Viņš, izgājis no kabīnes, sāka nesakarīgi kliegt par lidojuma pārtraukšanu, Jēzu, 11. septembri, Irāku, Irānu un teroristiem un aicināja pasažierus lūgt Jēzu Kristu. Citi apkalpes locekļi ar pasažieru palīdzību bija spiesti viņu sasiet. CNN toreiz aptaujāja vairākus pilotus, kas atzina - karjeras laikā viņi ir pieredzējuši, ka piloti lido arī depresijas stāvoklī un arī lietojot antidepresantus.
Aviopasažieriem, kas parasti uztraucas par lidmašīnu tehnisko stāvokli un ar bažām uztver katru lidmašīnas sašūpošanos, iekrišanu gaisa bedrē vai aizdomīgu troksni, neienāktu ne prātā, ka bažas varētu radīt piloti - cilvēki, kuriem pasažieri uzticējuši savu dzīvību.
Grūti identificēt
Labā ziņa ir tāda, ka Germanwings gadījumam līdzīgi notiek ārkārtīgi reti. Tomēr tie notiek. Tiesa, precīzu statistiku nosaukt nav iespējams, jo, kā aviācijas konsultants Kīts Makijs stāsta ASV medijam National Public Radio, līdz šim šādus incidentus lielākoties izvairās saukt par «pilotu pašnāvībām», pat ja izmeklēšanā viss par to liecina, jo «neviens nevēlas pieļaut domu, ka pilots, kurš vada lidmašīnu, var būt garīgi nestabils».
ASV Nacionālā transporta drošības pārvalde (NTSB) ir paziņojusi, ka ASV parasti pašnāvību lidojumā izdarījuši piloti, kas lidojuši vienatnē. Laikā no 2003. līdz 2012. gadam NTSB identificējusi astoņus pilotu pašnāvības gadījumus - un tikai vienā no tiem lidmašīnā atradās arī pasažieris.
Savukārt Aviation Safety Network vēsta, ka kopš septiņdesmitajiem gadiem pasaulē bijuši vairāki gadījumi, kad bijusi pārliecība par pilota pašnāvību, kas prasījusi vēl citu cilvēku dzīvības. Daži no tiem:
1976. gadā pilots Krievijā nozaga lidmašīnu An-2 un ietrieca to daudzdzīvokļu mājā Novosibirskā, kurā dzīvoja viņa šķirtā sieva. Bojā gāja 12 cilvēku. 1979. gadā no darba atlaists aviomehāniķis Bogotas lidostā Kolumbijā nozaga militāro transportlidmašīnu HS-748 un ietriecās apdzīvotā pilsētas rajonā. Bojā gāja četri cilvēki.
1994. gadā Royal Air Maroc lidmašīna ATR-42 ietriecās Atlasa kalnos neilgi pēc pacelšanās Marokā. Tiek uzskatīts, ka kapteinis atvienoja autopilotu un tīšām ietriecās kalnā. Bojā gāja 44 cilvēki.
1997. gadā Silk Air Boeing 737, kas atradās ceļā no Džakartas Indonēzijā uz Singapūru, nogāzās Indonēzijas teritorijā. Tika secināts, ka kapteinis nogāza lidmašīnu, kad otrais pilots bija izgājis no kabīnes. Kapteinim pēdējos mēnešos bija radušies sarežģījumi darbā un finansiālas grūtības. Bojā gāja 104 cilvēki.
1999. gadā Atlantijas okeānā iegāzās EgyptAir lidmašīna Boeing 767 30 minūšu pēc pacelšanās no Ņujorkas - brīdī, kad kapteinis bija pametis kabīni. Izmeklētāji secināja, ka lidmašīnas nogāšanos izraisīja otrā pilota apzināta rīcība, kuras iemesli netika noskaidroti. Bojā gāja 217 cilvēku.