Atsaukt izdevies, bet projām dabūt - nekā. Pa dienu vēl nekas, bet vakarā sākoties dažādi brīnumi. Es tad viņas aizsūtīju pie toreizējā Aglonas bazilikas vikāra Raimonda Piziča, kas visu izskaidroja, pārsvētīja pašas, iedeva līdzi svētīto ūdeni un sveci, pamācījis, kā lūgties. Pēc tam viņas atnāca pateikties par padomu, ka viss esot kārtībā. Un mācība esot uz visiem laikiem.»
Par līdzīgu gadījumu stāstījusi arī kāda Aglonas internātskolas skolotāja. Tas vēl bijis padomju laikā, jaunās skolotājas, kaut kur padzirdējušas par garu saukšanu, nolēmušas izsaukt Puškina garu. Un patiešām - lielā dzejnieka gars atsaucies, atbildējis uz jautājumiem, saliekot pa burtiem teikumus. Tad viņas mudinājušas, lai nu iet projām, taču gars tādā pašā veidā vairākas reizes atbildējis, ka neiešot vis, pat galdiņš sācis lēkāt. Meitenes nobijušās un aizbēgušas, pa nakti tajā dzīvoklī negulējušas, bet nākamajā rītā viena no viņām braukusi uz mājām pie mātes pēc svētītā ūdens!