Patlaban daudzas Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis var lepoties ar augstāku dzīves līmeni, nekā tas ir Latvijā, un, kā Dienai sacījis Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš, labklājības līmenis mūsu valstī ir aptuveni divu trešdaļu apmērā no Eiropā vidējā. Arī, piemēram, mūsu valstī noteiktā minimālā alga vērtējama kā zema ES mērogā, vairākās ES dalībvalstīs minimālā alga pārsniedz tūkstoš eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati. Tomēr arī citām Eiropas valstīm netrūkst risināmu ekonomisko problēmu.
Pēc 2008.-2009. gada finanšu krīzes Eiropas ekonomikai kopumā tā arī nav izdevies uzņemt strauju un noturīgu atveseļošanās tempu. Kamēr bija iespēja ekonomikas apjomus stimulēt uz aizvien piebriestošā kredītu burbuļa rēķina, izaugsme bija vērojama, īpaši jau mazāk turīgajās Eiropas valstīs, taču patlaban aizvien pamanāmāk iezīmējas problēmas, kuru saknes meklējamas iepriekšējās desmitgadēs.
«Šobrīd Eiropai pienācis patiesības brīdis jeb dažu jau gadiem krātu problēmu seku izpaušanās. Jau ilgstoši lielā daļā Eiropas dzimstība tālu atpaliek no pastāvīgu populāciju uzturēt spējīga līmeņa. Viena atsevišķa ģimene nākotni var nodrošināt ar uzkrājumu veidošanu, bet to ne vienmēr var nācija kā kopums, vismaz ne jebkurā apjomā un bezgalīgi ilgi, turklāt ja citas īsteno līdzīgu stratēģiju,» spriež DnB bankas ekonomikas eksperts Pēteris Strautiņš.
Atšķirīgā izaugsme
«Eiropa nav vienots mehānisms, kurā ir vienāda attīstība. Ir tirgi, kuri aug, un ir tirgi, kuri stagnē. Raugoties no mikroekonomikas viedokļa, ir svarīgi atrast ceļu no šiem stagnējošajiem uz augošajiem tirgiem,» situāciju komentē Rīgas Ekonomikas augstskolas pētnieks Arnis Sauka.
SEB bankas sociālekonomikas eksperts Edmunds Rudzītis zina teikt, ka Rietumeiropas valstīs ekonomiskās izaugsmes tempi ir atšķirīgi, Lielbritānija uzrāda labus tempus, turpretim eirozonas vadošajās valstīs izaugsme vērtējama kā vāja. SEB eksperts min, ka, piemēram, Vācijas ekonomika sākusi buksēt un Francijas ekonomikā jau kādu laiku vērojama stagnācija. Salīdzinājumā ar pagājušo gadu ekonomiskās izaugsmes paātrināšanās vērojama Centrāleiropas valstīs - Polijā, Čehijā, Slovākijā un Ungārijā -, tas skaidrojams ar iekšzemes pieprasījuma palielināšanos, ko savukārt sekmē zemā inflācija un iedzīvotāju pirktspējas uzlabošanās. Arī Krievijas un Ukrainas konflikta ietekme nav bijusi tik liela, kā sākotnēji varēja domāt. Pēc P. Strautiņa domām, šim faktoram uz Eiropas ekonomiku bijusi galvenokārt psiholoģiska nozīme. «Polijā, kur ekonomikā nav vērojama liela nesabalansētība un ir pietiekami plašs iekšējais tirgus, iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugums šogad tiek prognozēts 2,7% apmērā pretstatā 1,6% izaugsmei pērn,» situāciju Eiropas reģiona lielākajā ekonomikā un būtiskā Latvijas eksporta partnervalstī ieskicē E. Rudzītis.
Pat Latvijā, ko sankcijas ir skārušas samērā daudz, to ietekme uz IKP pieauguma tempu būs krietni mazāka par procentu, uzskata P. Strautiņš. Attiecībā uz eksporta jomu un Eiropu A. Sauka piebilst, ka Latvijas uzņēmumi jau sen sapratuši, ka Eiropa nav nekāds glābējs, tāpēc daudz labprātāk skatās uz tādām valstīm kā Ķīna un citas Austrumāzijas valstis, kas kādreiz šķita kā eksotika, taču tagad kļuvušas par tirgus realitāti. Runājot par inflācijas mazināšanās procesiem Eiropā, viņaprāt, šie procesi varētu negatīvāk ietekmēt valstis, kuru ekonomikai vēl ir nepieciešama strauja attīstība. Savukārt, piemēram, tādās valstīs kā Zviedrija, lēna inflācija ir ierasta dzīves sastāvdaļa. Taču ekonomists atzīst, ka deflācijas iestāšanās nav labvēlīga tautsaimniecības attīstībai un ļoti nelabvēlīgi atsauktos uz ekonomikas izaugsmi tādās valstīs kā Latvija.
Papildu problēmas, kas rodas gan individuāliem uzņēmējiem, gan veselām valstu grupām makroekonomiskajā līmenī, ir saistītas ar krītošajiem kreditēšanas apmēriem privātajam sektoram, kas likumsakarīgi nozīmē pieprasījuma vājināšanos, tādējādi ekonomiku grūžot vēl dziļākā stagnācijā; šim procesam ieilgstot, var rasties arī recesijas draudi. Septembrī eirozonas privātā sektora aizdevuma apjoms komercbankās bija sarucis par 1,2% salīdzinājumā ar septembri pērn.
Vārgie zaļie asni
Jautāts, kā šogad veicies ar ekonomiskās izaugsmes paātrināšanu, P. Strautiņš teic, ka salīdzinājumā ar pagājušo gadu palielināt ES pieauguma tempu nav pārāk grūts uzdevums, jo pērn kopprodukts samazinājās. Runājot par bagātākajām valstīm, viņaprāt, visumā strauja izaugsme šogad varētu būt Īrijā. Patlaban šī valsts demonstrē trekno gadu cienīgu izaugsmi, pieauguma tempiem otrajā ceturksnī gada izteiksmē sasniedzot 7,7%, kas ir pēdējo septiņu gadu augstākais rādītājs. Vienlaikus ekonomikas eksperti norāda uz to, ka reģionā kopumā izaugsme būs vāja.
«Eiropā, tajā skaitā arī eirozonā, ekonomiskā situācija pakāpeniski uzlabojas. Tomēr šie zaļie asni Eiropas monetārajā savienībā vēl ir ļoti vārgi, un eirozonas ekonomika šogad augs lēnāk, nekā gada sākumā prognozēts,» stāsta E. Rudzītis. Pēc viņa teiktā, šogad kopumā eirozonā ekonomikas izaugsme varētu sasniegt 0,7%. No ekspertu viedokļiem izriet, ka arī nākotnē Eiropas, un jo sevišķi eirozonas, ekonomiskā izaugsme nebūs strauja. «Labākajā gadījumā pieauguma temps var sasniegt ap procentu gadā,» nākotnes vīziju ieskicē P. Strautiņš.