«Ir ļaudis, kas uzskata, ka tie, kuri strādā ar rokām, ir niecības. Man tas liekas visai īpatnēji, jo tie taču ir cilvēki, kas kaut ko pa īstam dara. Menedžēt - tā ir starpniecība, galaproduktu rada tie, kuri māk,» Māris ir pārliecināts. Viņam pašam rokas aug no pareizās vietas un jūt drēbi gan galdniecībā, gan mehānikā. Māris atzīst, ka viņa biežo darbavietu maiņu sākotnēji iespaidojis arguments «kur labāk nopelnīt», taču nu gan beidzot uzieta joma, kas tiešām patīk un saista.
20 tonnu ar lāpstu
«Sestajā klasē tētis man teica, ka galvenais ir būt daudzpusīgam. Ir jāpazīst dažādas lietas,» Māris smaidot saka par savu krāsaino darba pieredzi. Pēc skolas savs ceļš vēl nebija izdomāts, tāpēc, kad vecāki ierosināja: «Tu varētu būt labs jurists», Māris nosprieda: «Nujā, varētu», pārcēlās no Valmieras uz Rīgu un iestājās studēt tieslietas Baltijas Krievu institūtā. Pēc trim gadiem gan bija skaidrs, ka tas nav īstais virziens, turklāt Māris jau no pirmā kursa paralēli strādāja, lai sevi uzturētu. Vasarā vēl «iesildījās», izvadājot picas Valmierā, bet galvaspilsētā kļuva par mehāniķi un palīgstrādnieku ģimenes draugu uzņēmumā Pelčers, kas klāja industriālās grīdas. «Laboju ierīces, ar ko tās grīdas slīpēja. Arī lādēju ar lāpstu konteineros granti, šķembas. Reiz dienas laikā pārkrāmēju 20 tonnu,» Māris atceras.
Pēc pusgada gribējās darbu siltumā… Māris sāka strādāt par pārdevēju Sportland veikalā. Patika, lai gan darba stundas lielveikalā no desmitiem līdz desmitiem bija grūti izturamas, to dēļ arī studēšana «aizgāja pavisam šķidri». Pēc kāda laika Māris pārgāja darbā uz veikalu Sotka un paralēli strādāja par bārmeni slavenajā klubā Tonuss Jelgavā. «Tā tāda epizode. Tur man draugs strādāja, teica - nāc šurp, būs forši. Bet tā bija Jelgava, bija jāstrādā līdz sešiem rītā un pēc tam jāiet uz darbu veikalā. Ilgāk par mēnesi neizturēju. Tajā vecumā trauksmainība ir daudz izteiktāka, tad liekas, ka vari daudz ko,» Māris komentē.
Par vēl vienu epizodi viņa CV kļuva arī klientu apkalpošanas speciālista darbs Parex bankā. «Man likās - ja esi bankā, tur viss ir solīdi, daudz jāstrādā, bet daudz arī maksā, varēšu augt, veidot karjeru. Bet beigās attapos, ka esmu pārdevējs, kuram jāraksta paskaidrojumi par to, ka neesmu pietiekami daudz kredītu cilvēkiem pārdevis. Man tas likās nesaprotami, jo kā tu vari cilvēku piespiest ņemt kredītkarti, ja viņam nevajag…»
Atpakaļ uz Valmieru
Mārim kopš bērnības patīk darboties ar koku, tāpēc viņš atrada mēbeļu - moduļu virtuvju - montiera darbu SIA Studija 2A. Tas gāja pie sirds, bet ar bosu saprasties neizdevās, tāpēc Māris pieņēma piedāvājumu likt lietā savas labās angļu valodas zināšanas un sāka strādāt uzņēmumā Baltic Event. Tas dažādu ārvalstu kompāniju darbiniekiem organizēja augsta servisa korporatīvos pasākumus Latvijā, bet darbs prasīja arī raušanos melnās miesās. «Tur es ļoti izjutu dalījumu: mēs esam darbinieki, bet tie, kas atbrauc - kungi, lai gan man liekas, ka visi cilvēki ir vienādi. Es nesaku, ka klientam var darīt pāri, bet, ja tev viņa priekšā ir jāmetas uz vēdera… Taču tā nu tas bizness darbojas. Droši vien tas vienkārši nebija mans darbs,» Māris atzīst un stāsta, kā atgriezies pie sev tīkamākās mēbeļu nozares. SIA Projekcijas dizains viņš četrus gadus taisīja virtuves, iebūvējamos skapjus. Bijis ļoti interesanti, taču pēc četriem gadiem pietrūka radošuma un šīs nodarbes daudzpusība šķita izsmelta.
Kas ir viņa īstais darbs, Māris sapratis tikai deviņus gadus pēc darba gaitu sākšanas, kad pēc sievastēva ieteikuma izlēma studēt mehatroniku Vidzemes Augstskolā (ViA). «Iepriekš mētājos - tur varētu nopelnīt, tur varētu nopelnīt… Bet ir jāpārstāj domāt, kur nopelnīt, ir jādomā, ko tev patīk darīt. To visi gudrie saka, bet jaunībā jau katrs pats sev ir visgudrākais...» Māris teic.
Mehatroniku viņš izvēlējās, jo juta, ka māk visu ko, izņemot elektrību, - prasījās šo robu zināšanās aizpildīt. Māris palēnām nonāca pie domas par pārcelšanos atpakaļ uz Valmieru, uz atvadām Rīgā mazliet pastrādāja draugu uzņēmumā, kas taisa nestandarta automašīnas, un tad septembrī pārcēlās uz dzimto pilsētu, lai studētu. Tā kā gribējās tikt budžeta grupā, paņēma privātskolotāju matemātikā un pusotra mēneša laikā iemācījās visu vidusskolas vielu, ko apgūt skolas laikā bija traucējis slinkums un apziņa «ai, man matemātiku nekad mūžā nevajadzēs». Budžeta vietu ViA Māris dabūja un pēc pāris gadiem tika pie 1. līmeņa augstākās profesionālās izglītības, paralēli strādājot motorzāģu servisā, kas akceptēja viņa izvēli - mācības kā prioritāte. Tagad gan jau atkal ir vairāk laika arī hobijiem - Mārim kopā ar sievu patīk ceļot, bet riteņbraukšanas prieku nesen aizstājis motocikls.
Māris stāsta, ka augstskolā iemācījies daudz jauna. Palīdzējusi iepriekšējā pieredze un iemaņas, jo mehatronika ir mehānikas, elektrības un elektronikas salikums. «Svarīgi, ar kādu domu ej mācīties. Puiši pēc 12. klases ir pieraduši, ka viņiem ar karoti visu lej iekšā, un gaida, ka pēc diviem gadiem būs baigie speciālisti. Bet mācīties jāiet ar domu, ka tiešām vēlies kaut ko iemācīties. Man bija viegli, biju vecāks par pārējiem, ar citu motivāciju.» Kad ViA būs izveidota arī bakalaura programma mehatronikā, Māris studēšot tālāk.
Pirms skrūvē, ir jāpadomā
Pamanījis sludinājumu, ka SIA Valmiermuižas alus meklē tehniķi, Māris pieteicās un tika pieņemts. Pienākumos ietilpa teju viss iespējamais: «Kanalizācija, ventilācija, mehānika, elektrība... Kad vajadzēja, plucināju velēnas ārā no sētas, vilku vadus, uzstādīju skaņas sistēmu pasākumu laukumā utt. Sarežģītākās lietās iesaistām speciālistus, vienkāršākās darām paši.» Arī alus brūvēšanas tehnisko procesu Māris apguvis caur iekārtu remontiem.
Pēc gada viņš izrādījās viszinošākais, lai aizstātu uzņēmuma tehnisko vadītāju, kas devās prom. Tehniskā direktora amatā atbildība nu ir lielāka. «Esmu cilvēks, kas pārzina mūsu sistēmu, - ir jāsaprot kopaina, tad var attiecīgi organizēt darbus.» Māra komandā ir trīs darbinieki. «Kolēģi. Man nepatīk vārds «padotie». Ne es bez viņiem, ne viņi bez manis var iztikt - visi esam vienādi,» viņš saka. Tieši kolektīvs esot darba lielākais pluss - vislabākais, kādā nācies strādāt. Tas esot saimnieka Aigara Ruņģa nopelns - viņš vāc labu komandu, kurā nav nejaušo, bet ikviens ir īpašs, jo dara lietas no sirds un grib, lai ir rezultāts. Uzņēmumā ir arī daudz ideju attīstībai, tāpēc Māris uzskata, ka ikdiena tik drīz vienmuļa nekļūs. «Te varu trenēties uz tādām lietām, ko savu mūžu neesmu darījis.» Gluži praktiski noder arī ViA apgūtais, lai gan jātiek galā arī ar nezināmo, piemēram, kā piedabūt darboties iekārtu, kas nedarbojas.
Māris gan atzīst, ka viņu ļoti interesē «vadu lietas» un gribas vairāk iespēju ne tikai rīkoties ar gatavu sistēmu, bet arī pašam kaut ko uztaisīt no nulles. «Tas man vienmēr ir paticis. Kad galdniecībā bija jātaisa 20 vienādas detaļas, vispirms pavadīju divas stundas, lai uztaisītu kādu uzlabojumu, ar ko tās detaļas pēc tam var sataisīt 10 minūtēs. Nevajag vienkārši paķert instrumentu un iet kaut ko skrūvēt. Vispirms vajag padomāt.»
Veidu, kā realizēt savu radošo pusi, Māris atradis, piekrītot vadīt robotikas pulciņu savā vecajā skolā - Valmieras Valsts ģimnāzijā. «Mēs ar skolēniem mācāmies kopā. Pērnais gads bija testa versija, šogad jau nopietnāk. Būšu pedagogs, pieteicos kursos, tad varēs nopietnāk atvēzēties. Ir ļoti forši dažas stundas nedēļā padarboties lauciņā, kas pa īstam interesē. Bērni visu laiku kaut ko jautā, pieaugušie ir aizmirsuši, ka tā ir jādara.»