Ja par kultūrvēsturisko tradīciju noturību var diskutēt, tad konkrēti pašreizējie apstākļi atstāj sekas šī ekociemata kopienas dzīvesveida ietekmē uz vidi. Divas šīs kopienas galvenās ekolietas nemitīgi tiek grautas. Pirmkārt, līdz ar sabiedriskā transporta (īpaši videi draudzīgākā - dzelzceļa) mērķtiecīgu degradāciju tiek veicināta arvien lielāka negatīvā ietekme uz vidi. Tad jebkurš mazais ekociemats vai ekopilsēta būs zināmā bezizejā un mobilitātei spiesti lietot videi nedraudzīgo personisko auto. Otrkārt, mazo un dzīvesvietām tuvāko skolu likvidācija, tāpat kā citu vietējo nelielo iestāžu (pasta nodaļas, ambulances u. c.) optimizācija, ir pretēja ilgtspējas principam: mazais ir skaists jeb visu iespējamo dari vietējā līmenī - šādi atkal tiek veicināta lielu personisko naudas un laika līdzekļu tērēšana braukāšanai, kas ekonomikai dod visniecīgāko labumu. Šādā veidā tiek grauti arī sociālie tīklojumi kopienā, tā paliek vājāka. Manuprāt, galvenā vērtība ir vietējais iedzīvotājs, un no kopienas jeb kādas grupas kopīgajām vērtībām viss sākas.
Šaubas ir par tā saucamo ekopilsētu - arī tai būtu jāsākas no kopienas, no cilvēkiem, kas vēlas tur dzīvot un veido sev, nevis pārdošanai. Turklāt ekopilsētas veidošanai klajā laukā, manuprāt, ir nopietni trūkumi pašos pamatos. Pirmkārt, urbanizēt tik kvalitatīvu vidi nozīmē degradēt produktīvu ekosistēmu - priekšroka jaunai attīstībai jādod jau urbanizētās teritorijās (citādi to varam vienkārši nosaukt par Madonas nekontrolētu suburbanizāciju). Otrkārt, veidot jaunas dzīvesvietas nozīmē ne tikai veicināt citu vietu depopulāciju vai imigrantiem sagatavotu vietiņu, bet arī uzņemties atbildību par tām ēkām, kas pārcelšanās dēļ paliks tukšas citās apdzīvotās vietās.
Manuprāt, elastīgāks skats uz kopienu un fizisko vidi paver pozitīvāku ainu, kas notiek Latvijā. Mūsdienās domubiedriem nav obligāti jādzīvo vienā viensētu pudurī kā Mandžūrijā. Protams, fiziskai videi un tās uzskatāmajiem piemēriem ir veicinoša nozīme, tomēr jāprot skatīties. Iedvesmu var smelties no zemas enerģijas mājas Kolkā, Rožkalnu mājas Lizdēnos vai permakultūras dobēm Ikšķilē un Putānos. Stipra kopiena var īstenot labas lietas, arī nebūdama vienā ciematā.