Kādai auditorijai adresēts jūsu romāns?
Pirmkārt, cilvēkiem, kas ir domājoši. Ne snobiskā izpratnē, bet tiem, kas domā gan par savām attiecībām ar dievišķo, sakrālo, gan arī tiem, kas domā par pāru savstarpējām attiecībām. Vispār auditorija diezgan nekonkrēta var būt - no 16 līdz 20 (iespurdzas).
Par sakrālo un attiecībām - tas skan diezgan nekonkrēti. Šādi jautājumi jau nodarbina gandrīz visus, arī tos, kam jūsu redzējums uz šīm lietām ir pilnīgi nepieņemams.
Es priecātos, ja šo grāmatu lasītu ne vien liberāli domājoši homoseksuālisma aizstāvji.
Insomnia skar personības pārdzīvojumus, ko diezgan grūti atainot, neizjūtot tos pašam. Vai romānā lasāmas arī jūsu sajūtas vai arī tas ir pilnīgi fiktīvs darbs?
Tā nav pilnīga fikcija, un tas arī nav autobiogrāfisks romāns. Man ar galveno varoni ir dažas kopējas iezīmes - abas studējam teoloģiju (Ilze Jansone studē doktorantūrā. - V.G.), un abas esam homoseksuālas.
Kādēļ studējat teoloģiju?
Sāku studēt tāpēc, ka tā ir fundamentāla humanitārā izglītība, kurā tiek nodrošināta gan valodu apguve, gan filozofiskā domāšana. Savukārt turpinu to, jo esmu tajā atradusi daudzas lietas, kas mani interesē, viena no tādām ir reliģijas filosofija.
Jūs esat kristiete?
Ko jūs saprotat ar kristieti?
Šajā gadījumā kādu, kas tic Kristus augšāmcelšanās faktam.
Ja kristietība ir ticība augšāmcelšanās faktam, viennozīmīgi - jā.
Kāds jūsu redzējumā ir literatūras mērķis?
Gaumes ir dažādas, vienam labi lasīsies Dens Brauns, otram - Mārtins Heidegers. Taču literatūras pamatuzdevums ir lasītāja pilnveidošana. Literatūra to nedara pati par sevi, didaktiskā veidā, bet pats lasītājs korelācijā ar tekstu.
Vai interesants stāsts ir būtisks?
Jā, taču svarīgi, lai tas nebūtu vien pliks stāsts.
Insomnia grozās ap visiem svarīgām eksistenciālām lietām, kuras parasti ir grūti izstāstāmas. Taču kaut kādu uzmanību saņemsit pat tad,ja cilvēki romānu nebūs izlasījuši, jo, šķiet, šis ir pirmais latviešu romāns, kurā sieviete raksta no lesbietes pozīcijām.
Tā ir lieta, par ko esmu nedaudz lauzījusi galvu, - man pašai šķiet savādi, ka cilvēks koncentrējas uz cita cilvēka seksualitāti. Es neesmu no tiem, kas ies ar karogu rokā cīnīties par tiesībām, bet es cenšos maksimāli dzīvot savu dzīvi, analizējot man svarīgos jautājumus, kuriem gan lielākoties nav saistības ar seksualitāti, piemēram, attiecības ar reliģiju un Dievu. Protams, man, dzīvojot kā homoseksuālam cilvēkam, šīs attiecības Latvijas kontekstā kļūst problemātiskākas. Man ir bijušas neskaitāmas diskusijas ar citiem kristiešiem, un tieši šī sīkuma dēļ mēs nevaram vienoties.
Varbūt nevajag brīnīties, bet mēģināt saprast, kādēļ seksualitātei šeit tiek pievērsta tik liela uzmanība?
Nevarētu teikt, ka neesmu arī par to lauzījusi galvu, bet tā uzreiz neiedomājos citus kā vien zināmos skaidrojumus - tradicionālo audzināšanu un faktu, ka pēc padomju laika, kurā «neeksistēja sekss», personas seksualitāte kļuvusi ļoti būtiska.
Vai jūsu iepriekšējais romāns bija līdzīgs šim?
Nē, kā es teicu Dienas grāmatas galvenajai redaktorei Dacei Sparānei, Insomnia autore Viņpus stikla autori nepazīst. Tajā romānā es parakstītos varbūt zem vienas rindkopas. Primāri tas bija izklaidējošs romāns par vīriešu attiecībām.
Reizēm pēc autora radošās atbrīvošanās no samilzušām tēmām viņš pievēršas pavisam citām tēmām. Vai jūs turpināsit rakstīt par personības ceļa meklējumiem?
Domāju, ka personības ceļa meklējumi mani interesēs visu dzīvi tā vienkāršā iemesla dēļ, ka cilvēks, ar kuru tu visu dzīvi pavadi, esi tu pats. Līdz ar to sevi ir jāiepazīst, lai varētu ar sevi sadzīvot. Bet attiecības ar citiem cilvēkiem, ko apskatu Insomnia, šajā sevis iepazīšanas ceļā ir tikai viens solis.
Šobrīd rakstāt kādu romānu?
Nē, attīros no Insomnia sārņiem (iesmejas).
Kādēļ izvēlējāties latīņu nosaukumus romāna nodaļām? Vai teoloģijas studiju ietekmē?
Pirmkārt, romāna nodaļas ir latīniski, jo pats nosaukums ir latīniski. Latviešiem «bezmiega» ir daudz, un tad būtu jāliek «negulēšana». Otrkārt, man savā laikā ļoti patika grupas Faithless dziesma Insomnia. Vispār pieķēros šim nosaukumam, kad ieraudzīju to vienā birojā uzrakstītu uz sienas.
Kā jums trūkst latviešu literatūrā?
Man pietrūkst atvēziena. Izņemot Ingas Žoludes romānu [Silta zeme], es neredzu, ka mēs spētu katrs izlīst no sava dārziņa. Es šajā ziņā neesmu izņēmums. Mēs vienkārši kašņājamies pa savu mazo zemīti un domāšanu un neriskējam.
Vai esat apmierināta ar romānu?
Ne pilnībā, jo esmu uzdevusi pāris jautājumu, uz kuriem neesmu atbildējusi.
Tātad jūs līdz galam neapmierina saturiskā, nevis stilistiskā puse?
Jā, saturiskā. Par stilistisko pusi - es zinu, ka šobrīd tas ir labākais, uz ko esmu spējīga.