Grūti nepiekrist, un gandrīz neiespējami atturēties no reālās pasaules parādību likšanas kosmiskās... atvainojos, komiskās saules gaismā. Vēl jo vairāk tādēļ, ka dzīve piedāvā, pat uzbāžas ar dažādām situācijām, lai ļaudis, kuriem netīk atklāti birdināt asaras, varētu to visu sagriezt jocīgos leņķos. Un realitāte piedāvā arī daudzveidīgu instrumentu klāstu - ņem tik attiecīgos rīkus un konstruē jokus vesels. Lūk, daži: viltus pretnostatījums, pārspīlējums, stilu sajaukums, ačgārns salīdzinājums, mānīgs apstiprinājums, divējāda vārdu jēga, burtisks metaforas izskaidrojums, paradokss un, protams, absurds.
Iztēlosimies, piemēram, teātra izrādi, kurā galvenais varonis ir kāds cienījams saimniecības īpašnieks. Viņš saskaņā ar konkursa nolikumu, kurā nav ne vārda par profesionalitātes un darbaspēju prasībām - ka tik labi izskatās un daiļi dzied -, ir pieņēmis darbā simt darba rūķu. Iet gadi, un te pēkšņi darba devējs attopas, ka lietas diez ko nevedas un starp strādniekiem ir arī lērums dīkdieņu, blēžu un neprašu. Ko darīt? Ar lielu sirds degsmi pārcirtis Gordija mezglu, tas ir, atlaidis visus pēc kārtas, saimnieks atviegloti uzelpo un cer nākotnē pieņemt jaunus, labākus darba darītājus. Savukārt no atlaistajiem gandrīz neviens ar paškritiku neslimo, ikkatrs par sevi ir ļoti augstās domās, turklāt uzskata, ka cietis nepamatoti, tikai to citu, slikto, vainas dēļ. Pēc kāda laika saimniecības īpašnieks izsludina jaunu darbinieku pieņemšanu, taču konkursa prasības joprojām ir saglabātas tās pašas, jo tak sentēvu laikos driķētas un tamdēļ neparko negrozāmas. Kaut pa kādam jaunam un neredzētam ar piesakās, vairākums ir tie paši vecie, jo nekur jau nav teikts, ka izbrāķēts nav derīgs. Tiesa, dažiem kulītes samainītas, dažiem plastiskās operācijas iztaisītas, dažs balseni vēl skanīgāku uztrenējis. Un tā nu viņi glīti un smaidīgi, braši dziedādami, ierodas pie vecā saimnieka, kurš, pagalam apmulsis, atkal pieņem darbā tos pašus, no kuriem nesen bija atteicies. Izrādes beigas.
Absurds, teiks skatītājs. Jā, absurds. Mākslas darbā to pamana uzreiz, kamēr ikdienā tas ir tik ierasts, ka pat nepievēršam uzmanību. Kaut kas līdzīgs iztēlotajai izrādei reālajā dzīvē būs vērojams septembra otrajā pusē, un tas būs skumji. Ne velti britu filozofs pauž uzskatu, ka humors ir traģiskāks nekā traģēdija: «Traģēdijas katarses funkcija ir padarīt nepanesamo panesamu. Turpretī komēdija nepanesamo ievelk bezgalībā.»
Dzīvē noteikti ir vairāk komēdijas nekā traģēdijas, un tādēļ tiem māksliniekiem, kas savos darbos mīl aprādīt lietu dabu no komiskās puses, materiālu nekad nepietrūks. Teiksim, uzzinot galīgos tautas skaitīšanas rezultātus, kāds, izmantojot humorā izplatīto pārspīlējuma metodi, varētu sacerēt komisku trilleri Latvieši ir citur. Lai caur žēlabām spējam izvilināt arī kādu smaidu. Vēl Saimons Kričlijs saka: «Humors ir ļoti labs veids, kā atspoguļot cilvēcisko stāvokli. Un šis stāvoklis ir skumjš. Humors ir bezspēcības formulēšana - gan triumfs, gan melanholija.» Mjā... bezspēcība, saskaroties ar parādībām reālajā dzīvē, tiešām ir tik liela, ka pašaizsardzības nolūkos vieglāk ir smieties, nevis raudāt.