Grāmatas Ziemas pasaka darbība risinās Ziedoņdārza apkaimē, kas ir mākslinieces bērnības parks. «Kā man patīk tie akmens stabi!» Anita Paegle vērš uzmanību uz attēlu, kurā redzams rudenīgs skats no Sparģeļu ielas puses. «Pūta vējš un dzenāja pa gaisu lapas,» tās dienas laikapstākļus atceras māksliniece, kura rotaļu kravas mašīnā ir ielikusi grāmatas galveno varoni Reini. Tā prototipu pirms piecpadsmit gadiem Anita Paegle ir iegādājusies kādā antikvariātā, kur viņš sēdējis tāds skumjš, skumjš. «Jānopērk!» - nolēmusi māksliniece. Grāmatas nākamajās lapaspusēs savu rotaļu lāci ar zilo lenti ap kaklu viņa aizsūta Jura Zvirgzdiņa izdomātajā piedzīvojumiem bagātajā ceļojumā, kurā viņš satiek Kaķi (ar lielo burtu) un citus tēlus.
Bumbiņas stāsts
«Ziniet, es esmu ļoti lecīga,» Ziemas pasakā paziņo sarkanā un zilā krāsā izkrāsota bumbiņa ar dzeltenu svītru pa vidu. Es to kaut kur esmu redzējusi - skicējot nodomājusi Anita Paegle un atradusi to savā pirmās klases zīmējumu burtnīcā, kurā jau toreiz vienā attēlā sajaukusies realitāte un sapņu pasaule. «Es gribēju kļūt par baletdejotāju,» stāsta māksliniece, uzšķirot bildi, kurā attēlotas vairākas meitenes kuplos svārkos un... tā pati bumba. «Nevajag pārspīlēt ar detaļām. Apstājies!» viņa teikusi sev vairāk nekā pirms piecdesmit gadiem, kad savā zīmējumā pušķojusi eglīti. Šis aicinājums nav zaudējis savu aktualitāti arī 2014. gadā. «Bet tagad skrienam mājās, man abi sāni ir nosaluši zili!» par sevi vēlreiz atgādina atraktīvā grāmatas varone.
Vienā no Ziemas pasakas ilustrācijām ir apsnigusi Ziedoņdārza strūklaka ar vairākām vardēm, kuras fonā ir izvietojušies soliņi, koki un daudzkrāsainas ēkas. «Šajā mājā mākslinieks Aleksandrs Junkers jaunākais man mācīja zīmēt perspektīvu,» atmiņās dalās Anita Paegle, kura toreiz ar asarām gatavojusies Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolas iestājeksāmeniem («Skatos uz sērkociņkastīti, un nekādas līnijas pie iedomāta horizonta man kopā nesaiet»). Pēc tam viņa ir studējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļā profesora Pētera Upīša vadībā, taču kaut kas ir palicis nemainīgs kopš bērnības. «Es joprojām zīmēju smieklīgas mašīnas,» piebilst māksliniece, kura uzskata, ka ikvienā ilustrācijā ir vajadzīga vismaz viena nepareizība.
Zakaķi un citi zvēri
Savukārt grāmatas Miega pasaka notikumi risinās Māra dīķa apkārtnē Pārdaugavā. «Tas ir Jura rajons,» brālīgo vietu sadalījumu akcentē Anita Paegle, kura uz šo pusi braukusi vairākkārt, lai atrastu Matīsa māju un notvertu nepieciešamo sajūtu. Tas esot izdevies kādā aukstā dienā, kad snidzis sīks sniedziņš, un šajā baltumā īpaši izcēlušies kailo koku tumšie stumbri, kas iekļuvuši grāmatas ilustrācijā: debesīs draiskojas četras aitiņas, pa aizsalušo ūdeni skrien vilks, un vakara pastaigā ir devies Juris Zvirgzdiņš, domājot par savu nākamo grāmatu. «Dažreiz viņam ir tāda seja. Ir, ir, ir!» par Miega pasakā sastopamo mēnestiņu teic māksliniece un zina stāstīt, ka pirms vairākām nedēļām tieši ar šādu sejas izteiksmi viņš raudzījies no debesīm.
Grāmatas ilustrācijās var sazīmēt vairākas detaļas arī no pašas Anitas Paegles darbistabas - durvis, krēslu («kaķis jau nevar gulēt uz kuras katras mēbeles»). Uz galda ir nolikti vēl divi mākslinieces ilustrēti darbi, kuri laisti klajā šajā gadā. Viens no tiem ir rakstnieka Jāņa Baltvilka pekstiņstāsti Kaķuzirņi un kurmjukārkli (izdevniecība Liels un mazs). Kāposbutes, zakaķi, maijvaržvaboles un citi varoņi: uh, tik daudz vietas fantāzijai! Otra grāmata - Jāņa Baltvilka apkopoto latviešu tautasdziesmu izlase Ods nokrita no ozola (apgāds Zvaigzne ABC), kas pirmo reizi izdota 1990. gadā. «Šis ir bijis ražīgs gads,» rezumē Anita Paegle, kuras nākotnes plānos ir rakstnieces Māras Cielēnas pasakas ilustrēšana un izstādes sarīkošana.