Dažs labs ķepurojas, kā māk, te iebrizdams purvā, te atkal ar pūlēm tikdams no tā ārā. Cits paliek tur iestidzis, tā arī nerazdams izeju. Tomēr daudzi stingri stāv uz abām kājām, un, liekas, nekādas dzīves vētras tos neizkustinās, jo tie spēj valdīt pār sevi, savām emocijām un dzīvi kopumā. Dzīves māksla viņiem ir asinīs.
Stāsta, japāņi saviem bērniem mācot, kā cienīgi sagaidīt savu nāves stundu. Skan diezgan atbaidoši, vai ne? Bet, gribam mēs to vai negribam, nāve ir katras dzīves loģisks noslēgums. Cilvēka mūžs ir tikai īss laika sprīdis starp divām nebūtībām. Kā to pilnvērtīgi un godam nodzīvot, lai neiznāktu tāda eksistence vien?
Toreiz, kad es mācījos skolā, mums iemācīja daudz derīgu un nekam nederīgu lietu. Tomēr prasmi dzīvot, to ne. Arī vecāki, mūžīgi aizņemti darbā, vairāk nodarbojās ar manu dresūru, apspiezdami manī prāta brīvības dīgļus. Es viņus nenosodu, esmu pateicīga par man dāvāto dzīvību un izglītību. Viņi audzināja, kā prata, kā paši tika audzināti, un arī skuķi turēja stingri. Tikpat kā nebija grāmatu par audzināšanu. Un, ja arī būtu, vai kādam bija laiks tās lasīt? Kad pēc dažādiem dzīvē mestiem kūleņiem prāts apciemoja manu galvu, es uzsāku savas esamības izglītošanu un turpinu to līdz šai dienai.
Par personības pilnveidošanu un pašdisciplīnu, it īpaši šajā laikā, kad dzīvojam nestabilā un stresa pārpilnā pasaulē, stāsta Robina S. Šarmas grāmata Mūks, kas pārdeva savu Ferrari. Mani īpaši aizkustināja kāds stāsts, kā atvērt durvis labestībai. Atļaujiet iepazīstināt ar saīsinātu tā izklāstu.
«Reiz dzīvoja kāda vārga un nespēcīga sieviete, kuras mīļotais vīrs bija miris. Viņa pārcēlās dzīvot pie sava dēla, vedeklas un mazmeitas. Vecās sievietes redze un dzirde katru dienu arvien vairāk pasliktinājās. Dažkārt viņai tik ļoti trīcēja rokas, ka šķīvī pasniegtie zirņi izbārstījās pa grīdu vai arī izšļakstījās tasē pasniegtais buljons. Dēls un vedekla dusmojās par mājās valdošo nekārtību. Viņi nolika mazu galdiņu aizdurvē pie slotu kambara un lika mātei maltītes ieturēt tur vienai pašai. Dēla ģimene ēda pie galda, ar māti tikpat kā nesarunājoties. Ja nu vienīgi norāja par nejauši zemē nokritušu karoti vai dakšu.
Kādu vakaru, tieši pirms vakariņām, viņu mazā meitiņa sēdēja uz grīdas un rotaļājās ar spēļu klucīšiem. «Ko tu tur dari?» tēvs ieinteresēts apvaicājās. «Es taisu mazu galdiņu priekš tevis un mammas,» meitene sacīja, «pie kura istabas stūrī nosēdināšu jūs, kad izaugšu liela.»
Tēvs un māte ilgi klusēja. Tad viņi sāka raudāt, tikai tagad abi sāka apzināties, ko izdarījuši un cik ļoti nodarījuši pāri savai mātei. Sākot ar to dienu, viņa atkal ieturēja maltītes kopā ar visu ģimeni.»
Vai nav tiesa - tas liek aizdomāties par mūsu attieksmi pret gados vecākajiem un mazajiem? Par spēju būt labestīgiem un līdzjūtīgiem pret ikvienu dzīvu būtni. Sniedz padomu, kā sevi pilnveidot, disciplinēt un iegūt sirdsmieru.