Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedeva draudīgais paziņojums par atbilstošas militārās atbildes sagatavošanu pret NATO pretraķešu vairoga sistēmas elementiem vairākās Eiropas valstīs liek atcerēties aukstā kara laikus, kā arī skeptiski vērtēt tā saucamo attiecību pārstartēšanu starp Vašingtonu un Maskavu. Jādomā, ka pašreizējās Krievijā valdošās elites laikā tas nemaz nav iespējams, jo aptaujas uzrāda lielu nepatiku pret amerikāņiem - 65% uzskata ASV par naidīgu valsti. Arī pašus Krievijas augstākos vadītājus, šķiet, vieno nepatika pret amerikāņiem - viņu dzīvesveidu un sasniegumiem. Medvedeva bargie un kareivīgie vārdi neapšaubāmi ir domāti krievu vēlētājam, kam 4. decembrī jādodas pie vēlēšanu urnām, lai piedalītos pilnīgi bezcerīgā balsojumā, jo faktiski visai opozīcijai ir atņemtas iespējas kandidēt uz Valsts domi. Situācijā, kad savu vēlētāju priekšā nav iespējams palepoties ar dzīves līmeņa augšupeju Krievijā, neatliek nekas cits, kā ārējā ienaidnieka kārtējā piesaukšana. Un ierindas vēlētājam, kas nelieto internetu un visu vēro vien valsts kontrolētajos TV kanālos, tiek demonstrēta gādība par viņa drošību, arī draudot ar Iskander raķešu izvietošanu Kaļiņingradā.
Tiešā triju Baltijas valstu robežu tuvumā, tādēļ Latvijas ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam nākas atbilstoši izrādīt pārsteigumu. Arī atkārtot patiesību, ko NATO ir vairākkārt norādījusi Maskavai, ka pretraķešu aizsardzības sistēma ir aizsardzības sistēma un tā nav vērsta pret Krieviju. Turklāt tā nemazina arī Maskavas kodolatturēšanas spējas.
Lai gan militāras konfrontācijas iespējas līdz šim tikušas vērtētas kā ļoti minimāli iespējamas, daudz kas Krievijas militārā resora darbībā patiešām šķiet neskaidrs. Jāatceras, ka Ziemeļatlantijas alianse Krievijas militārajā doktrīnā tomēr ir nosaukta par draudu. Un diezin vai būs runa par paranoju, ja kāds no Baltijas jūras valstu pārstāvjiem norādīs uz aizvien biežākajiem Krievijas bumbvedēju lidojumiem, lielāku armijas spēku izvietošanu pie rietumu robežas, Krievijas armijas ģenerālštāba priekšnieka paziņojumiem par iespējamiem militāriem konfliktiem pie valsts robežām, kas varētu pāraugt lielākā karadarbībā. Te pieminama arī Medvedeva neizprotamu motīvu vadītā vaļsirdība, paziņojot, ka 2008. gadā uzbrukums Gruzijai ticis veikts, lai nepieļautu šīs valsts uzņemšanu NATO.
Militāra bravūra un centieni iebiedēt vispirms jau teritoriāli mazākas kaimiņvalstis liecina, ka kādreizējai lielvalstij trūkst civilizētu argumentu. Nedz ekonomisku - liekot pirkt gāzi vai naftu, bet gan ar godīgas un savstarpēji uzticamas sadarbības piedāvājumu.