Seši dolāri dienā
Lai arī piedāvātā alga likās pat ļoti vilinoša - divi tūkstoši ASV dolāru mēnesī (ap 1000 latu) -, plus segti dzīvošanas izdevumi un ēdināšana trīs reizes dienā, Gints teju jau nedēļu atkal dzīvo Latvijā. Izrādījās, ka solīto divu tūkstošu vietā darba samaksa tiek aprēķināta tikai pēc veikto procedūru skaita. «Nav klientu, nav naudas,» lakoniski izsakās Gints. Stundu gara masāžas procedūra maksā, piemēram, 70 dolāru, pašam masierim tiek atlicināti tikai seši vai septiņi dolāri par darbu.
Protams, kā skaidro masieris, ja apkalpo desmit klientu, var saņemt kādus septiņdesmit «zaļos», dažas dienas pat laimējies tik arī nopelnīt, tiesa, strādājis kā konveijerā. «Kā beidzu vienu masēt, mani uzreiz citā kabinetā gaida nākamais. Tā ir tāda haltūra.»
Tomēr dienas, kad darba bijis gana, bijušas uz vienas rokas pirkstiem skaitāmas. Lielākoties klientu neesot bijis daudz. «Laikam sezona vēl īsti nebija sākusies,» viņš spriež. Bija dienas, kad Gints nopelnīja tikai sešus dolārus, taču gadījās, ka nenopelnīja pat tik daudz. Tad visu dienu vajadzējis nonīkt viesnīcas spa centrā, jo nekur citur nebija ļauts iet. Darba stundas arī esot bijušas visai garas. «Sākām ap plkst. 9.00 un līdz kādiem plkst. 20.00. Un tā septiņas dienas nedēļā - bez brīvdienām.»
Gints mēģinājis strādāt trīs viesnīcu spa centros, taču darba apstākļi bijuši visai līdzīgi. «Visi spieda uz to, ka jāieinteresē klients, lai viņš nāktu vairākas reizes.» Dažkārt darba devējs esot devis padomu, kā likt klientam atgriezties. «Var pastāstīt, ka viņam ir problēmas. Piemēram, sasprindzinājums vai mezgli,» atceras Gints un atzīst, ka pats šādi nekad nevienam nav melojis.
Baisi sadzīves apstākļi
Lai arī ienākumu līmeni diktēja tūristu pieplūdums, kas, iespējams, vēlāk būtu bijis lielāks, bija kāda lieta, ar kuru Gints nevarēja un negribēja samierināties, - sadzīves apstākļi. Darbs notika smalkās pieczvaigžņu viesnīcās, taču paši strādnieki bija izmitināti baisos apstākļos. «Tur nebija nekā,» viņš smejoties atceras. «Virtuvē bija tikai izlietne, nebija pat kur tēju uzvārīt. Kur nu vēl ledusskapis vai televizors.» Divstāvīgas metāla gultas, skudru pilna vannas istaba, netīrība - tie ir iespaidi, kas iespiedušies Gintam atmiņā. «Man kā Eiropas cilvēkam tas nebija pieņemami,» viņš nosaka. Cilvēki dzīvoja kopā pa četriem vai pieciem. Šādos apstākļos tika izmitināti ne tikai viesstrādnieki, bet arī vietējie turki. «Pēc pilnas darba dienas vakarā, atnākot mājās, gribas atvilkt elpu. Taču uz tādām mājam pat iet negribējās.»
Bez līguma un atļaujas
Darbu Turcijā pirms sezonas sākuma masieris varējis atrast vienkārši. Pamatprasības esot bijušas valodas zināšanas, vizuālais izskats un profesionālās iemaņas, kas dažkārt praksē tika pārbaudītas uzreiz pēc darba intervijas. Iekārtojoties darbā, uzrādīt arodprasmes apliecinošu dokumentu vai kādu izziņu no ārsta par veselības stāvokli nav bijis nepieciešams. «Man pat bija tā, ka vienā darba- vietā uzreiz pēc pusstundas bija jāiet strādāt,» nosmej Gints. Viņš atminas, ka darba līgumi netika slēgti un algas tika maksātas pēc vienošanās.
«Medicīniskās pārbaudes ir aktuālas tikai vietējiem turkiem, iebraucējiem to neprasa,» atceras masieris. Viņš zina pastāstīt, ka viesnīcās nāk arī pārbaudes, bet tās skatās, vai viesstrādniekiem nav beidzies vīzas derīguma termiņš. Pretējā gadījumā iebraucējus izraida no valsts un tiem tiek uzlikts bargs naudas sods.
Tagad, esot Latvijā, Gints bieži redz sludinājumus, kas aicina darbā Turcijā. Patlaban viņš uz tiem noraugās ar zināmu skepsi. «Man personīgi neiepatikās tas viss. Vai tā bija attieksme pret mums? Vai tie sadzīves apstākļi?» viņš norausta plecus. Taču Gints piedzīvoto nenožēlo, jo neko neesot zaudējis. Arī ceļa izdevumus ir atpelnījis. Tiesa, žēl, ka prombūtnes laikā pludmalē pabijis tikai trīs reizes, tāpēc atpūsties nav sanācis.