Mani vienmēr kaitinājuši tādi vārdi kā «sievietei ir tiesības izlemt laist pasaulē bērnu vai ne, un tā ir viņas izvēle veikt abortu». Jo, ja jau tiesības uz abortu ir sievietei, bērnam taču arī jābūt tiesībām uz dzīvību. Man loģiskāka šķiet cīņa par dzīvību, ne nāvi. Protams, šai diskusijai nav gala, jo ir tik daudz «ja» un «bet». Tomēr nekad neesmu dzirdējusi nevienu sievieti sakām, ka viņa nožēlotu, ka izvēlējusies dzīvību neplānotam bērnam. Es dzīvoju ar pārliecību, ka katrs bērns ir dāvana ģimenei un, protams, sabiedrībai. Mazulis ir personība no ieņemšanas brīža. Un uzskatu - ja sieviete ir nobriedusi dzimumattiecībām, viņai arī jābūt gatavai kļūt par māti. Viņai jāzina, ka tuvībā rodas bērni. Ka bērni var rasties arī «avārijas gadījumos». Varbūt skarbi, bet tas taču ir tāpat kā zināt, ka divi reiz divi ir četri. Tas ir dabas likums.
Psihoterapeite Anita Plūme stāsta, ka agrāk aborts tika uzskatīts par «normālu lietu, kā kontracepcijas metodi» un diemžēl joprojām tas tiek uzskatīts par «neko sevišķu». «Tomēr tas ir nopietns solis,» viņa saka. «Tā kā esmu strādājusi arī par ginekoloģi, varu teikt, ka reti sastopamas sievietes, kuras pēc aborta izdarīšanas nejūt vainas apziņu. Aborts atstāj dziļas sekas sievietes psihē, arī veselībā.» Bet, viņasprāt, sirdspukstu noklausīšanās pirms aborta veikšanas nav pats labākais veids, kā mazināt to skaitu. «Pirms došanās uz abortu, sieviete ir pārdomājusi visus savas rīcības par un pret. Spiežot viņu noklausīties sava mazuļa sirdspukstus, sieviete tiek iedzīta stūrī ar vārdiem - re, ko tu dari! Vai tas ir nepieciešams? Ja sieviete ir izlēmusi veikt abortu, viņa to veiks,» saka A. Plūme. Psihoterapeite gan nenoliedz, ka «ar šādu sievietes piekaušanas metodi» varētu arī kādu nedzimušo glābt, bet metode «ir nežēlīga pret sievieti». Lai mazinātu abortu skaitu, sievietes ir vairāk jāizglīto dzimumdzīves jautājumos, saka psihoterapeite. Un jāaudzina, pirms viņas kļuvušas grūtas.