Satīriski ķecerīgais humānisms
Ir daudzi iemesli, kādēļ Florences burve var noderēt atkarībā no tā, kas interesē - piedzīvojumi, erotika, vēsture, globalizācija. Līdzīgi kā citos romānos, arī šajā tik aktuālo islāma ģeopolitisko telpu Rušdi palīdz saprast ar savu satīriski ķecerīgo humānismu. Turklāt vairāk nekā jebkuras citas viņa grāmatas tēlos Florences burvē var sazīmēt Rušdi pašu.
Vēsturiska pasaka ar dokumentāliem elementiem, arī XXI gadsimta alegorisks tēlojums un saruna starp autoritārismu un demokrātiju, reliģiju un humānismu, zināmā mērā arī starp patriarhālismu un emancipāciju. Imperators Abuls-Faths Džalāluddīns, kopš bērnības dēvēts par Akbaru (Dižais), nule ir atgriezies no pēdējā karagājiena, apspiedis sacelšanos un pa ceļam vēl iegriezies nocirst galvu kādam dumpīgam princim. Akbars ir leģendārs Mogolu impērijas vadonis, reāla persona, tāpat kā vairāki citi romāna tēli, piemēram, Nikolo Makjavelli (atainots kā cinisks brunču mednieks), - izņemot burves un milžus. Valstī beidzot iestājies miers, taču ķēniņa sirdī miera nav ne mirkli: «Nebeidzamās gausās dienas, pavadītas seglos, prātnieciska rakstura cilvēkā modināja daudz dīku pārdomu, un imperators jādams apcerēja tādas lietas kā Visuma mainīgumu, zvaigžņu lielumu, savu sievu krūtis un Dieva dabu.» Akbars domā arī par satraucošajām vienskaitļa pirmās personas iespējām - par «es». Viņš nekad sevi nebija apzīmējis kā «es». Ķēniņš bija piedzimis daudzskaitlībā, teikdams «mēs», un ar to neviltoti pauda, ka iemieso visus pavalstniekus, kā arī kalnus, upes, augus, zvērus un putnus. Negaidīti saturīgā saruna ar princi, pirms viņam nocērt galvu, Akbarā izraisa šādas pārdomas, zināmu nožēlu un alkas pēc līdzīga sarunu biedra. Absolūtists ieslīgst humānistiskos paradoksos.
Esam pārāk līdzīgi
Akbara vēlēšanās materializējas - no Florences ierodas šarmants šarlatāns, kurš sevi dēvē par Mogoru dell'Amori jeb Mīlas Mogolu un uzdodas par Anglijas karalienes sūtni un kādas Mogolu princeses dēlu. Viņš neatklāj, ka Āzijā nokļuvis, slēpjoties uz pirātu kuģa, kura homoseksuālo kapteini sabarojis ar opiju un apzadzis, un piesavinājies arī Anglijas karalienes vēstuli Akbaram. Blēdis gūst apgaismību alkstošā, lai arī pēc mūsdienu priekšstatiem barbariskā valdnieka simpātijas, un viņu saruna izvēršas par pasakainu stāstījumu, kas svārstās starp Mogolu impēriju un Mediči Florenci.
Teikt, ka šis romāns ir par paradoksiem, ir par maz. Tajā ir daudzi jo daudzi slāņi, un sarakstījis šo meistardarbu, šķiet, burvis. Tas, kā Rušdi smadzenes veido vārdu, faktu un jēgas poētiskos tīklus, ir teju anatomiskas studijas vērts. Romāns izvēršas aizraujošā, juceklīgā un erotiskā stāstā, kura jutekliskums uzburts ar austrumniecisku garšu. Sulīgi kā Tūkstoš un vienā naktī Rušdi liek lietā savas zināšanas par austrumu augu valstību, piemēram, aprakstot prostitūtas Ģindenes kairinošās parfimērijas sastāvu. Spriežot pēc rūpības, ar kādu tulkoti visi šie augu valstības nosaukumi, kā arī latviskoti indiešu un itāļu vārdi un nosaukumi, arī tulkotāja šo darbu baudījusi. Allaž fascinējis, cik salkani erotiska ir šķietami šķīstā islāma kultūra, un šai romānā tas izpaužas teju pornogrāfiskos mērogos. Sievietes Rušdi romānā nav attēlotas mūsdienīgi - vīriešu iekāres objekti, mistiskas, inertas un pavedinošas. Arī vīrieši ir tradicionāli - Akbars cīnās ar savu patoloģisko nespēju palikt pie vienas sievietes. Viņš piekrāpj pat savas iztēles radīto ideālo sievieti.
Lai arī blāķis, romāns ir skaidrāks un raitāk lasāms nekā Rušdi pazīstamākais darbs Sātaniskās vārsmas un arī Klauns Šalimars. Viens no galvenajiem jautājumiem ir par globalizāciju - vai svešums pats par sevi ir apsveicams kā dzīvinošs spēks, kas dāvā saviem piekritējiem bagātību un veiksmi, vai varbūt tas samaitā kaut ko būtisku indivīdā un sabiedrībā kopumā un izraisa sairšanas procesu, kurš beidzas ar atsvešinātu, viltotu nāvi? Rušdi piedāvā atbildi: «Cilvēces lāsts ir nevis tas, ka mēs tik stipri atšķiramies cits no cita, bet tas, ka esam tik līdzīgi.»