Mācās caur slimību
Cilvēkam ir četri ķermeņi - gara, dvēseles, dzīvības un fiziskais, skaidro Māra. Dzīvības jeb ētera ķermenis ir tas, kas uztur pie dzīvības cilvēka miesu jeb fizisko ķermeni. «Gars ir Dieva dzirksts, tā ir cilvēka patība, patstāvība, pašpietiekamība un dzīves vadīšana. Savukārt dvēsele ir astrālais ķermenis - tās ir mūsu emocijas. Cilvēks izpaužas caur dvēseli. Un tieši tās mūsu dvēseles emocijas, ar kurām netiekam galā, kuras nepārvaldām, izsauc slimības. Tās tiek sūtītas no garīgās pasaules un arī jāārstē caur garīgo pasauli. Dakteris tikai nosaka diagnozi, palīdz ar medicīniskām manipulācijām,» skaidrojumu turpina antropozofe un uzsver - ir jāpievērš vērība arī dvēseles dzīvei. «Cilvēks saslimst tāpēc, ka nav ticis galā ar negatīvajām emocijām - ar dusmām, stresu, pārdzīvojumiem. Dvēseliski un garīgi nav ticis galā pats ar sevi. Un tad mīļdieviņš viņu atstāj pēc stundām, lai caur slimību mācītos.»
Kā spilgtāko piemēru tā sauktajam pašidentifikācijas trūkumam antropozofe M. I. Meijere min saslimšanas ar ļaundabīgajiem audzējiem. Pašidentifikācijas trūkums nozīmē liegt gara brīvību savā dzīvē, vadīt dzīvi nevis tā, kā pašam to gribētos, bet pakļaujoties apkārtējo viedoklim, spiedienam, iegribām. «Vēzis ir eksistenciāla saslimšana - cilvēks šajā dzīvē nav ticis ar sevi galā un pats sevi neaudzina,» piebilst Māra. Viņa min vairākus gadījumus antropozofijā, kad ar ļaundabīgiem audzējiem saslimušajiem ārsts prognozē tikai dažus mēnešus uz šīs zemes, piedāvājot tos pavadīt tiešā tā, kā pats sen to vēlētos. Kad daži no pacientiem, jau sagatavojušies aiziešanai, beidzot tiešām realizē nepiepildītās dzīves ieceres, notiek atveseļošanās. «Pašidentifikācijai ir milzīga nozīme cilvēka dzīvē un veselībā,» uzsver antropozofe.
Aplis ir veselība
Slimības izraisītājs ir astrālais ķermenis. «Ja cilvēks prastu atlaist savas negatīvās emocijas! Prastu izelpot, izlaist caur sevi astralitāti - nomest to maisu no pleciem, ko nes sev līdzi! Bet neprot,» secina M. I. Meijere. Tik vienkārši, un tik sarežģīti... Neņemt pie sirds ne svešas pļāpas, ne paļas, nekāpt vecās kalošās, prast piedot un, kas svarīgi, - iemācīties piedot arī sev. «Esam garīgas būtnes un šeit, uz zemes, iemiesojamies tikai uz īsu brīdi. Piedzimstot cilvēks nāk uz zemes mācīties - tapt cilvēcīgākam, līdzjūtīgākam, atvērtākam, iejūtīgākam. Kaut ko iemācoties, sevi audzinām stiprāku kā cilvēku. Ja spējam tikt galā ar savām emocijām, tas nozīmē, ka mūsu gars ir spēcīgs. Tāds cilvēks, zinot, ka pats ir taisnprātīgs, patstāvīgs un atbildīgs, savu dzīvi vadīs pats, nevis tā, kā to iedomājušies citi,» uzskata M. I. Meijere.
Antropozofe uzsver fiziskās aktivitātes nepieciešamību vecumā. Bet te nav runa tikai par ķermeņa treniņiem. «Fiziskā aktivitāte svarīga arī dvēselei. Tas nozīmē - atrasties sabiedrībā. Aktīva piedalīšanās, kontaktēšanās ar cilvēkiem ir kustība aplī, bet aplis ir veselums. Tā ir veselība! Jo vairāk cilvēks dvēseliski piedalās dzīvē, jo viņš ir fiziski veselāks - sabiedrībā notiek enerģijas apmaiņa, tiek iegūtas jaunas iemaņas, trenētas emocijas, un kaites vairs tik ļoti nemoka,» ir pārliecināta M. I. Meijere. Viņasprāt, vecumdienās būtisks ir siltums - jāsildās dvēseliski, jāsilda dzīvības spēks, lai spētu sasildīt arī fizisko ķermeni. Tāpēc jābūt aktīvam.
Garīga imunizācija
Novecojot samazinās dzīvības spēki, organismā sākas noārdīšanās procesi, parādās deģeneratīvās slimības, un daudziem senioriem nu jāiemācās sadzīvot ar hroniskām kaitēm, iegūstot garīgu imunizāciju. Apsveicami, ja cilvēks arī pats interesējas par savu slimību, iesaistās organizācijās, kurās var apmainīties ar informāciju, sekot līdzi jaunākajiem atklājumiem, uzzināt citu cilvēku pieredzi. Tas nozīmē aktīvi iesaistīties sevis ārstēšanā. «Jo slimība tiek sūtīta nevis dakterim, bet pacientam no garīgās pasaules, lai padarītu viņu modrāku. Jo vairāk cilvēks iesaistās savas slimības ārstēšanā, ievērojot kustīgumu, pareizu dzīvesveidu, jo modrāks kļūst. Patiesībā vecumā par savām hroniskajām slimībām būtu jāzina vairāk nekā ārstam, jo ārstam jau jāpārzina 40 tūkstoši slimību, bet pacientam - sava. Nevajag visu gaidīt tikai no daktera, bet arī pašam piedalīties. Tad vai nu uzveiksiet slimību, vai panāksiet tās remisiju,» norāda M. I. Meijere.
Bērnībā pārciestās tā sauktās karstās slimības imunitāti piešķir fiziskajam ķermenim. Izslimojot vidējam vecumam raksturīgās kaites, piemēram, psihosomatiskās, sirds un asinsvadu slimības, čūlas, iegūst dvēseles imunitāti. «Cilvēks strādā ar šīm slimībām, kļūst modrs un zina, kas jādara, lai mazinātu izpausmes. Dvēseliski sevi norūda. Bet vecumā hroniskajām slimībām ir vai nu paasinājums, vai remisija. Caur to arī iegūst garīgu imunitāti - saprotot, ka fiziskais ķermenis ir tikai apģērbs šajā dzīvē.» Antropozofe uzskata - ar garu var ietekmēt slimību. «Tomēr svarīgi, lai dvēsele dzīvi neuztver traģiski, bet gan kā rotaļu, ar iespēju paskatīties uz sevi no malas. Tā ir liela māksla, bet jāmācās. Tāpēc jau slimojam, lai iemācītos!»
Ar hronisku slimību vecumā būtu jāapietas kā ar labāko draudzeni - piebilst Māra Meijere. «Katru rītu jāaprunājas, jāpieņem tā, jāpasmaida, jācenšas to mazināt, bet apzinoties, ka esi mirstīgs.»