gadā, kad I. Kalniņš pauda sašutumu, ka viņa skaņdarbs _Dziesma, ar ko tu sācies?_ bez atļaujas ticis dziedāts tautas sapulcē Doma laukumā. Toreiz viņš atzina: «Man bija nepatīkami, ka mana dziesma tiek izmantota pasākumā, kas organizēts ar mērķi radīt cilvēkos apjukumu, nemieru un bailes.» Atmodas laikā tik nozīmīgās personības vēršanos pret valdības nosodītājiem tauta novērtēja ar mīnusa zīmi. Vai šis notikums ir veicinājis atsalumu tautas mīlestībā pret komponistu?
Klāss Vāvere, mūzikas kritiķis
Pret komponistu un viņa mūziku tautas mīlestība nav mazinājusies, varbūt pret cilvēku, kurš ilgu laiku ieņēmis politisku amatu. Šīs divas lietas, manuprāt, tautas apziņā ir diezgan nodalītas. Reakcija pēc lietussargu revolūcijas no meistara puses bija negaidīta un absurda. Arī man bija grūti noticēt, ka tā ir īstenība, tajā pašā laikā viņš droši vien dzīvo kādās citās sfērās, un viņam var būt savs viedoklis. Runājot par tautas attieksmi kopumā, diez vai kāds apšauba ieguldījumu, ko Imants Kalniņš ir devis latviešu kultūrā un vairāku paaudžu izdzīvošanā.
Jānis Streičs, režisors
Tautas mīlestība pret šo komponistu nekad neies mazumā, esmu pārliecināts. Tauta jau nav šī diena, bet gan process no pagātnes uz nākotni, un viņam tajā ir neizdzēšama vieta. Pigmeji čukst un čaukst, bet es tam nepievēršu uzmanību. Imants Kalniņš ir notikums, milzis latviešu kultūrā. Visu čaukstētāju nebūs, bet nākamībai paliks Kalniņš un viņa mūzika.
Juris Dobelis, bijušais Saeimas deputāts (TB/LNNK)
Negribu komponistu Imantu Kalniņu atdalīt no pārējiem cilvēkiem, kas ir bijuši politikā kopš atmodas sākuma. Viņiem ir gājis dažādi, tāpēc ka notikumi valstī bija dažādi. Viena lieta ir komponists, otra - politiķis. Te vairs nav ne Imanta Kalniņa, ne Raimonda Paula vai citu populāru cilvēku. Daži tādi iegāja Saeimā tikai uz īsu brīdi, piemēram, Ivars Kalniņš, kurš, aizejot projām, teica: «Lai Dievs jums stāv klāt!» Īsā laikā viņš saprata, cik nepateicīgs ir politiķa darbs.
Anna Seile, bijusī Saeimas deputāte (Pilsoniskā savienība)
Ļoti ilgi strādāju kopā ar Imantu Kalniņu, un parasti viņš ir bijis mans solabiedrs, tāpēc varu teikt, ka diezgan labi pazīstu viņa domu gaitu un attieksmi pret «uzbāzīgo pūļa reakciju», kad pie Saeimas diezgan neizmeklētiem vārdiem tika apvainots gandrīz vai jebkurš deputāts - vainīgs vai nevainīgs. Viņš ir vērsies pret katru neinteliģentu, nepārdomātu un nepamatotu uzbrukumu valdībai. Viņš vienmēr pieturējās pie principa, ka jāciena valdība, ko tauta pati ievēlējusi.