Kā atzīst Saulkrastu domes priekšsēdētāja vietnieks Normunds Līcis, senioru organizācija pilsētā ir vienīgā biedrība un ar viņiem var lepoties, jo seniori ir ieinteresēti sadarboties un ir ļoti atsaucīgi. «Dome nekad no mums nav dzirdējusi vārdu nē - nekad neatsakām palīdzību. Esam gatavi atbalstīt jebkuru priekšlikumu un darīt visu, kas mūsu spēkos,» savukārt apgalvo Saulkrastu seniores.
101 tikšanās
Šī gada 1. februārī Saulkrastu Pensionāru biedrība nosvinējusi 10. jubileju. Taču pensionāri pilsētā bijuši aktīvi jau padomju laikos.
Viena no vecākajām biedrības pārstāvēm Elfrīda Poškusa (88) atceras, kā padomju laikos pensijas vecuma ļaudis sazinājušies ar kāda Pērnavas pārtikas veikaliņa pārdevēju un vienreiz mēnesī uz turieni braukuši pēc speķa, krējuma un citiem labumiem. 90. gadu sākumā pilsētā izveidojusies stabila pensionāru kopa. No tiem laikiem pašreizējā biedrībā darbojas vairs tikai daži seniori. «Tagad mums nekā netrūkst, esam izbraukājuši gandrīz visu Latviju un varam izklaidēties, kā gribam,» saka Elfrīdas kundze.
Maruta Muste - pašreizējā Pensionāru biedrības vadītāja - savulaik 24 gadus vadījusi Zvejniekciema Kultūras namu. Kad aizgājusi pensijā, respektējot ievērojamo organizatora pieredzi, seniori viņai uzticējuši vadīt biedrību. «Šajos 10 gados mums ir bijusi 101 tikšanās pilsētas domes zālē, esam apmeklējuši 58 izrādes Valmierā un Rīgā, devušies 51 ekskursijā. Gadā mūsu plānos ir pieci teātri un piecas ekskursijas, turklāt esam noklausījušies arī dažādus koncertus,» stāsta Maruta Muste. Viņa atceras, ka sākumā bijušas bažas, vai varēs tikt galā ar biedrības vadītājas pienākumiem. Turklāt Marutas kundze dzied korī un ansamblī.
«Taču organizēšana ir mans mūža darbs, aicināju darboties visus pensionārus - kāpēc nedarīt, ja var darīt? Organizējām pilsētā talkas, veidojām ziedu paklājus, devāmies apzināt tos seniorus, kuriem ir vairāk par 80 gadiem, un informāciju nodevām Sociālajam dienestam. Gribējām organizēt lietoto drēbju apmaiņas punktu, līdzīgi kā tas notiek Siguldā, diemžēl tam neatradām telpas. Taču pērn sazinājāmies ar Dzimtsarakstu nodaļu un izdomājām, ka katram jaundzimušajam noadīsim pirmos zābaciņus. 2014. gadā Saulkrastos piedzima 58 mazuļi - visus apadījām un smejam, ka līdz ar pensionāru atbalstu Saulkrastos palielinājusies dzimstība,» pastāsta Maruta Muste.
Ieguvēji būtu visi
Atšķirībā no citām pensionāru organizācijām Saulkrastos seniori nevāc biedra naudas. «To nedarām tāpēc, lai senioriem būtu brīva izvēle, kuros mūsu rīkotajos pasākumos piedalīties, kuros ne. Ja cilvēks vēlas atnākt tikai uz vienu pasākumu gadā, lai tas, ka nav maksājis biedra naudu, viņu neattur. Neorganizējam arī oficiālas sveikšanas jubilejās - tās ir katra cilvēka privāta lieta,» paskaidro Maruta Muste.
Tiesa, pērn Saulkrastu Pensionāru biedrībā aizsākuši tradīciju sveikt seniorus 90 un 95 gadu jubilejās. Dome tam iedalījusi līdzekļus - jubilāram pasūta torti vai kliņģeri un aizved uz mājām. «Esam bagāti - pērn mums bija 18 šādu jubilāru, šogad ir arī viens simtgadnieks,» piebilst Rasma Miglāne. Viņa turpina: «Pilsētas dome būs atbalsta - iedala zināmu summu un ar to varam rīkoties pēc vajadzībām. Lielākoties naudiņa aiziet autobusa īrei uz pasākumiem un ekskursijām. Par domes piešķirtajiem līdzekļiem reizi mēnesī uz tikšanos aicinām lektorus.»
Atsevišķas telpas senioriem gan nav. Kad gribas satikties biežāk, dāmas izmantojot bibliotēku. Vēl viena jauka tikšanās vieta esot kafejnīca Bemberi, tās īpašnieks katras nedēļas otrdienā senioriem piešķirot 10% atlaidi.
Kā atzīst Saulkrastu domē, pilsētā pietrūkstot brīvu telpu, taču reizi mēnesī, dažkārt arī biežāk, senioriem tiek atvēlēta Saulkrastu domes zāle. Biedrības pārstāves gan bilst, ka viņas atbalsta paaudžu solidaritātes ideju un - līdzīgi kā daudzviet citur Latvijā - labprāt iesaistītos dienas centra rīkotajās aktivitātēs jaunajai paaudzei. Saulkrastos ir dienas centrs. «Braucot ekskursijās, vienmēr organizējam tikšanās ar vietējiem pensionāriem un redzam, cik veiksmīgi seniori var sadarboties ar bērniem un pusaudžiem. Mēs varam kaut ko pamācīt viņiem, viņi - mums. Ieguvēji būtu visi. Ceram, ka kādreiz šādu sadarbības modeli realizēsim. Acīmredzot ieinteresētajām pusēm būtu jāsanāk kopā un jāapspriežas,» uzskata biedrības pārstāve Rasma Zālīte.
Pašiem ir jācīnās
Saulkrastos kopumā ir 21 pašadarbības kolektīvs. Arī seniores dejo tautiskās un Eiropas dejas, dzied sieviešu ansamblī, aizraujas ar rokdarbiem, darbojas dažādās interešu grupās.
«Vasarā katru nedēļu braucam uz Krimuldas peldbaseinu, cita domubiedru grupiņa apmeklē vingrošanas, fizioterapijas nodarbības. Taču svarīgas ir abas, gan fiziskā, gan garīgā veselība. Ja sirds būs auksta, tad arī stipra veselība neko daudz nepalīdzēs. Tāpēc pensionāriem ir tik svarīgi kustēties un satikties ar saviem vienaudžiem. Starp vienaudžiem sarunas vienmēr raisās labāk,» uzskata Rasma Miglāne.
Pati biedrības vadītāja Maruta Muste ir arī Latvijas Pensionāru federācijas valdes locekle. «Mēs neesam pieraduši, ka pašiem par sevi jācīnās, bet tas ir jādara. Jācīnās, lai paaugstinātu mazās pensijas. Ar pēdējo indeksāciju ieguva tie, kam ir lielās pensijas, mazo pensiju saņēmēji neieguva neko. Aizvainojoši, ka no valdības pārstāvjiem jādzird: tie, kam darba stāžs līdz pagājušā gadsimta 90. gadiem, šai valstij nav strādājuši. Mūs tas ļoti aizvainoja,» atzīst Maruta Muste.
Viņa turpina: «Ja mazajām pensijām atrastu piemaksas par nostrādāto līdz 1996. gadam un senioram vismazākā pensija būtu minimālās algas apmērā, domāju, sociālajiem dienestiem tik daudz nevajadzētu domāt par pabalstu piešķiršanu. Un pensionāram nevajadzētu piedzīvot to pazemojošo maznodrošinātās vai trūcīgās personas statusa lūgšanas sajūtu. Valsts ar to nezaudētu, turklāt pensionārs ir pirmais, kas godprātīgi veic visus maksājumus. Kāpēc mums, nodzīvojušiem mūžu, jākļūst par lūdzējiem?»
Rasma Miglāne piebilst: «Lai Latvijas seniori nenokar degunu! Lai priecājas par katru dienu un nesēž mājās. Jācer, ka visi piedzīvosim arī lielākas pensijas!»