1991. gadā, kad Ukrainā dzimušais J. Rafalsons pārcēlās uz dzīvi Latvijā, viņš mēģināja apgūt latviešu valodu vilcienā, kurā viņš katru dienu mēroja ceļu no savām mājam Kauguros uz Rīgu. «Pēc diviem gadiem mani uzrunāja dramaturgs Lauris Gundars un piedāvāja man spēlēt latviski. Es piekritu. Viņš man teica, ja mēģinājumā kaut ko nesaproti, tad paņem aiz rokas,» stāsta aktieris. Dramaturgs, kurš tikai tobrīd sapratis, ka J. Rafalsons nesaprot ne vārda latviski, vēlreiz pārvaicājis, vai tiešām viņš piekrīt spēlēt latviešu izrādē. Atbilde bijusi apstiprinoša. Ar to brīdi aktieris sācis mācīties latviešu valodu, sākumā atkārtojot izrāžu tekstus bez izpratnes. «Ja man būtu laiks, tad es ietu pie skolotāja, lai sistematizētu savas zināšanas. Bet, kas tas bija par prieku, kad es sāku saprast latviešu valodu,» viņš saka.
«Mums visi priekšmeti ir latviešu valodā, izņemot krievu un angļu valodu,» savu nepieciešamību pēc valsts valodas zināšanām skaidro Daugavpils 3. vidusskolas direktore. Lai gan viņas vadītā skola skaitās mazākumtautības mācību iestāde, priekšmetu apguvei tā izvēlējās latviešu valodu, lai tās skolēni būtu konkurētspējīgāki. «Mana meita arī pabeidza šo skolu. Viņa iestājās Latvijas Universitātē un toreiz man teica, mammu, man tagad studēt ir ļoti, ļoti viegli,» saka A. Grjaznova.
Mūzikas skolotājs Jaroslavs Poļakovs 90. gadu sākumā, toreiz vēl būdams 3. klases skolnieks, izdomājis, ka vēlas mācīties latviešu skolā. Tā rezultātā arī mājās viņa ģimene pārgāja no krievu uz latviešu valodu. «Es nezinu, kāpēc biju iedomājies, ka man jāiet latviešu skolā. Varbūt tāpēc, ka tā skola bija tuvāk mājām, varbūt man likās, ka tā es iemācīšos to latviešu valodu,» iemeslu īsti šobrīd nespēj atcerēties J. Poļakovs. Tā rezultātā mamma, kura līdz tam runāja krieviski, arī jaunāko dēlu nolēma sūtīt latviešu bērnudārzā. «Tagad arī visu laiku runājam latviski, bet reizēm, kad mammai ir sagurums pēc garas darbadienas, tad pēkšņi kaut ko viņa man pasaka krieviski,» stāsta dēls.