Apzinādamies savas pozīcijas nopietnību, divīzijas komandieri aicināja apkārtējos pulkus pārsviest visus spēkus uz Azevilas cietoksni un tā atbrīvot 12. pulka flangu, ļaujot tam koncentrēties uz Emondevilu, kur viņu pulks cieta no ienaidnieka divkārša skaitliskā pārākuma un smagas artilērijas vienlaidu uguns. Tā kaujinieki bija devušies uzbrukumā vācu ierindai, par briesmīgu zaudējumu cenu iegūstot vien dažas pēdas zemes. Steigā aizvilkuši no lauka kritušos un ievainotos, vīri atkal forsēja vācu pozīcijas, ar jauniem cilvēku upuriem maksājot par nieka ielāpu iekarotas telpas.
Ik pa brīdim šajā dienā 12. pulks svieda savus spēkus cīņā pret ienaidnieku, līdz vācieši klusi atkāpās un Emondevila izrādījās ieņemta. Kad uzbrukums beidzot bija galā, pilnībā atklājās tā sakurtā asinspirts. 12. pulks bija zaudējis 300 vīru. Viņi bija ziedojuši vienu no katriem desmit vienības ierindniekiem, lai ieņemtu ciemu, kura iedzīvotāju kopskaits nesasniedza simtu. Selindžera atrašanās vieta šīs kaujas laikā nav noteikti zināma, taču tās atstātā pieredze izrādījās ielodēta to vīru psihēs, kuriem viņš dienēja līdzās.
Vēl līdz 11. jūnijam viņa pulks nebija sasniedzis savu sākotnējo D-dienai nosprausto mērķi uz ziemeļaustrumiem no Montebūras. Emondevilas panākumu uzmundrināts, 12. pulks lauzās dziļāk Normandijā pārsteidzošā ātrumā. Kā izrādījās, tas virzījās pat pārāk strauji. Tas jau bija jūdzi priekšā pārējai divīzijai un tādējādi riskēja tikt atšķelts no pārējā armijas spēku grupējuma. Tuvojoties Montebūrai, tam tika pavēlēts atkāpties, līdz to sasniedz 8. pulks. Šī manevra laikā pārgrupētie vācu spēki, kas bija atstājuši savas bruņojuma baterijas, nomainīja ar papildspēkiem savu pulku pilsētas tuvumā, ieņemot tieši to apgabalu, ko 12. pulks tikko bija atbrīvojis. Pēc tam ir ticis aplēsts, ka Montebūra atradās ne vairāk kā 200 vācu kareivju rokās, kas ir vien sīka daļa no spēka, kurš tai uzbruka. Pārākums pozīcijas ziņā ļāva tiem aizkavēt gan 8., gan 12. pulku pilsētas pievārtē vairāk nekā nedēļu. 12. pulka kareivjiem atrodoties pozīcijas priekšlīnijā, 19. jūnija naktī divīzija beidzot atguva pilsētu cīņā par to, lai atgūtu apkaimi, ko bija ieņēmusi un cerējusi noturēt astoņas dienas iepriekš.
Divpadsmitajā jūnijā seržants Selindžers uzšņāpa Vitam Bernetam pastkarti ar trim teikumiem, kuras uzbūve vien jau radīja nojausmu par traumu, ko viņš pārdzīvoja. Apliecinājis redaktoram, ka ir ierindā, Selindžers piebilda, ka radušajos apstākļos viņš ir «pārāk aizņemts, lai šobrīd turpinātu darbu pie grāmatas». Šī zīmīte ir grūti lasāma tās autora komplicētā rokraksta dēļ. Rakstīta vien nepilnu nedēļu pēc D-dienas, tā varētu liecināt par gūtās pieredzes vēl aizvien satriekta autora steigu.
Vācieši šajā brīdī atkāpās no Šerbūras - savas pēdējās aizsarglīnijas. Aiz to mugurām vīdēja jūra. Labi nostiprināta un ieslēgta spēcīgu aizsardzības līniju lokā, Šerbūra pārvērtās ievērības cienīgā cietoksnī.
(Turpinājums 20. novembra numurā)