Divīzija šo laiku veltīja situācijas izvērtēšanai: no 3080 Selindžera pulka kaujiniekiem, kas bija izcēlušies krastā 6. jūnijā, dzīvi bija vairs tikai 1130. Šo skaitļu paustā zaudējuma svars vēl pieaug, aptverot, ka tie bija vienoti visiem šajā konfliktā iesaistītajiem formējumiem. Upuru skaits Selindžera vienībā izrādījās visaugstākais visu Otrajā pasaules karā Eiropā karojušo amerikāņu korpusu kopskaitā.
*
Devītajā jūnijā, Selindžeram atrodoties Normandijā, žurnāls Story par «ierasto honorāru - 25 dolāriem» pieņem publicēšanai Elēnu. Tajā pašā dienā Vits Bernets vēstulē Haroldam Oberam min vēlmi pārskatīt ieceri par stāstu krājuma Jaunie cilvēki izdošanu, nolemjot tomēr gaidīt Selindžera radītu romānu. Varētu šķist, ka laikā, kad ik diena pārbauda seržanta Selindžera izdzīvošanas spēju, viņš nepiešķirs nozīmi plāniem izdot īsos stāstus un 25 dolāru summām, taču rakstnieka ambīcijas ne brīdi nebija zudušas.
Dorotija Oldinga nekavējās informēt Selindžeru par Berneta nodomu maiņu. Selindžers uz to reaģē Šerbūrā 28. jūnijā, divas dienas pēc šīs pilsētas ieņemšanas. Uz redaktora piedāvājumu viņš atsaucas piekrītoši un mierīgi. Atzīst, ka saprot Berneta vilcināšanos izdot stāstu krājumu, apliecina, ka pēc kara turpinās darbu pie Holdena Kolfīlda romāna, kā arī apsver, ka, ja izdosies, šis opuss būs īss un pabeidzams pusgada laikā.
Bernets, protams, šādu atbildi sagaida ar atvieglojuma sajūtu, bet šāda rakstnieka intonācija ir slēpusi iemeslus, par kuriem viņš nebūtu varējis nojaust. Kopš D-dienas Selindžers sāk izjust bērna atvērtību pasaulei un cilvēcisku pateicību, kas krasi kontrastē ar viņa agrāko cinismu. Viņš joko par saviem cietušajiem nerviem, teikdams, ka ir piebiedrojies tiem, kas metas ar galvu grāvī pie vissīkākā sprādziena trokšņa. Viņš neslēpj, ka karš viņā ir atstājis rētas un neko nespēj uzrakstīt par savu kaujas pieredzi. Tā nav ietilpināma nekādos vārdos. 1944. gada jūnijā seržants Selindžers ir laimīgs par to vien, ka ir dzīvs, taču epizodi ar stāstu krājumu Jaunie cilvēki neaizmirst.
Līdz ar Šerbūras krišanu Normandija ir pārgājusi sabiedroto ziņā. Tās ostā tiek iesviests tūkstošgalvains armijas papildspēks un neskaitāmas tonnas kara rezervju kravu, kas pa lauku ceļiem, tos jau drīz vien pārņemot tankiem un ierindnieku masām, aizslīd uz dienvidiem. Nākamais pārbaudījums, kas gaida armiju, ir pārraut fronti ap Normandiju un nokļūt Eiropas sirdī.
Dziļi Kotantēna pussalā gulošā Senlo pilsēta iznirst lauku vidū kā sapnis, senlaiku citadele, kas šajos apstākļos noslēdz Alianses spēku izeju no Normandijas, līdzīgi kā Montebūra bija aizšķērsojusi to ceļu uz Šerbūru. Un, tāpat kā Montebūru, arī Senlo ir jāieņem par jebkuru cenu. Kauja par Senlo ir mokoši gausa un asiņaina. Pilsēta atrodas reģionā, kas ir ideāls partizānu karam.
(Turpinājums 4. decembra numurā)