Mežonīgu viļņu mētāti, viņi bija ieslēgti tā šaurības krātiņā. Viņus ielencošie milzu karakuģi laida darbā ieročus, kas iededza liesmās rīta debesis un ar graujošiem sprādzieniem aprija gaisā esošo skābekli.
Vīriem to gausi rāpojošajā transportierī bija redzams, kā artilērijas šāviņi ietriecas krasta smiltīs un uzsviež pret debesīm gruvešu strūklakas. Kājnieku transportieri nometa ātrumu, un, signalizējot uzbrukuma sākumu, tika izveidots dūmu aizsegs. Daži no kājniekiem čukstēja lūgšanas. Bija arī tādi, kas raudāja. Bet vairums bija klusi. Pēkšņi viņu bruņumašīnas izsēšanās platforma ar troksni izgruva līča ūdenī, un viņi jau brida tajā, lai sāktu ceļu uz krastu.
Selindžeram 4. pretizlūkošanas korpusa atsevišķās daļas sastāvā bija jāizsēžas Jutas liedagā pirmajā forsēšanas vilnī pusseptiņos no rīta, bet kāds no aculieciniekiem ir ziņojis, ka viņš izkāpis krastā otrajā desanta metienā ap desmit minūtēm vēlāk. Brīdis bija izvēlēts veiksmīgi. Lamanša straumes bija pārcēlušas karaspēka izsēšanās vietu 2000 jardu uz dienvidiem no tās, kas bija noteikta plānā, tā ļaujot Selindžeram izvairīties no visblīvāk koncentrētajiem vācu aizsardzības spēkiem. Šajā krasta strēles daļā bija arī vismazāk mīnu, un atrastās inženieri strauji neitralizēja. Stundu pēc izsēšanās Normandijas piekrastē Selindžers pa vāciešu vāji apsargātu uzbērumu jau virzījās zemes iekšienē, turoties uz rietumiem, kur viņa vienību gaidīja pievienošanās 12. kājnieku pulkam.
Divpadsmitajam pulkam bija paveicies mazāk. Kaut izsēdies krastā piecas stundas vēlāk, tas bija sadūries ar šķēršļiem, kādi nesagaidīja Selindžeru. Uzreiz aiz pludmales joslas divu jūdžu platumā vācieši bija stratēģiski pārpurvojuši zemi un koncentrējuši uguni uz vienīgo atvērto ceļa uzbērumu. 12. pulks bija spiests atteikties no tā izmantošanas un, pastāvīgas ienaidnieka uguns apdraudēts, līdz viduklim brist cauri purva rāvai. Šai purvā daudzviet zeme pēkšņi ieduga zem kareivju kājām, un tos aprija rāva. Applūdinātā purva šķērsošana 12. pulkam bija prasījusi trīs stundas, un tā kaujiniekus atmiņas par tur pieredzēto turpināja vajāt līdz mūža pēdējai dienai. Līdz vakaram vienība bija pavirzījusies jau turpat piecas jūdzes dziļāk okupētajā teritorijā, kad tika apturēta Bozeviloplēnā. Tur tā sastapās ar šodien jau drūmu slavu ieguvušo normāņu krūmāju - vietējās ainavas iezīmi, kas nebija ņemta vērā kaujinieku apmācībā. Šis franču bocage bija neuzveicams un noslēpa vienības skatam ciematā izvietotos vāciešus. Nesākdami cīņu ar neredzamu ienaidnieku, vīri nolēma ierakties krūmāja tuvumā. Tam tika atdota gara, miegam nolaupīta nakts, kurai ilgstot tie neuzdrīkstējās šaut un baidījās smēķēt vai sarunāties. 12. pulka kaujiniekiem «visgarākā diena» aizvien vēl nebija beigusies.
(Turpinājums 6. novembra numurā)