Selindžers tādējādi ne tik daudz tīksminājās par Ernesta Hemingveja sabiedrību, kā ar šo tikšanos iekšēji pietuvojās Andersonam un Ficdžeraldam. Iespējams pat, ka Selindžers uztvēra šo saskari ar Hemingveju kā paaudžu stafetes nodošanas brīdi un devās uz Ritz nevis maksāt slavas meslus, bet saņemt pelnītu garīgo mantojumu.
Selindžers un Hemingvejs saglabā draudzīgas attiecības arī turpmākajos gados - gan vēl vismaz vienreiz satiekoties, gan arī uzturot dialogu vēstulēs. Vorens Frenčs savā grāmatā J. D. Salinger piedāvā nepārbaudītu, drīzāk iedomātu abu rakstnieku sarunu šajā tikšanās reizē. Pēc šī autora vārdiem, Hemingvejs ir skaidrojis Selindžeram vācu Luger markas ieroča priekšrocības salīdzinājumā ar amerikāņu «.45». Lai pierādītu savu apgalvojumu patiesumu, viņš ar savu Luger markas ieroci ir izšāvis uz nejauši tuvumā pagadījušos vistu, kam šāviens norāvis galvu. Selindžerā šis žests vieš šausmas. Frenča notikumu versijā Selindžers vēlāk šo epizodi iekļauj savā stāstā Veltīts Esmē - ar mīlestību un derdzību, likdams tā varonim Klejam nošaut kaķi. Kaut sižets ar vistas šaušanu ir apšaubāms, personīgās attiecības ar Hemingveju ir devušas Selindžeram spēku visus turpmākos kara gadus, un viņš to ir sirsnīgi saucis par Tēti. Kā vēlāk Uz kraujas rudzu laukā lappusēs nodemonstrēs Holdena netīksme pret romānu Ardievas ieročiem, šī apbrīna nav skārusi Hemingveja rakstniecību, bet karā Selindžers bija pateicīgs Hemingvejam par dažiem uzdāvinātas cerības brīžiem.
Stāsts Es esmu jucis 1944. gada septembrī tiek iesniegts Vitam Bernetam, kurš par to būtu varējis sašust. Kā pirmais Holdena Kolfīlda balsī vēstītais darbs tas noteikti ir bijis viena no Selindžera pabeigtajām Story Press apsolītā romāna «sešām nodaļām». Bernets to zināja un, saņēmis Es esmu jucis kā īso stāstu, varēja sajust, ka cerība ieraudzīt romānu līdz ar to izplēn. Selindžeram bija jābūt gatavam, ka redaktors uz to reaģēs. Un viņam bija jāzina uzreiz, ka Bernets to nevar publicēt.
Ir iespējami divi iemesli, kāpēc Selindžers šai brīdī ir piedāvājis izdevējam šo stāstu. Nebūdams drošs, ka pārdzīvos karu, viņš varēja vēlēties nodrošināt, lai Holdens tomēr iegūst iespēju izteikties. Tāpat pastāv varbūtība, ka šis piedāvājums ir bijusi Selindžera atbilde uz izmaiņu Berneta iecerē izdot krājumu Jaunie cilvēki jūnijā. Bernets nebija vienīgais, kurš varēja atsaukt publikācijas. Viņa ilgi gaidītais Holdena Kolfīlda romāns bija Selindžera ziņā, un tā rašanās - atkarīga tikai no autora. Es esmu jucis iesniegšana, netieši norādot uz gatavību publicēt romāna nodaļas kā atsevišķus stāstus, varēja piespiest redaktoru pārskatīt nodomu izdot stāstu krājumu.
(Turpinājums 8. janvāra numurā)