Zemākā izaugsme 25 gados
Minētā iemesla dēļ šā gada sākums, kad Ķīna piedzīvoja satricinājumus akciju tirgos, bet juaņa - lielā mērā kapitāla aizplūšanas dēļ - ievērojamu kritumu, uzrādot piecu gadu laikā zemāko vērtību attiecībā pret ASV dolāru, izraisīja milzu ažiotāžu. Situāciju gan izdevās stabilizēt, Ķīnas varas iestādēm īstenojot steidzamus pasākumus investoru nomierināšanai un negatīvo noskaņojumu mazināšanai. Ar šādiem mērķiem janvāra vidū Ķīnas Tautas banka nedēļas laikā veica valūtas intervences līdz pat 60 miljardu ASV dolāru (~ 54,95 miljardi eiro) apmērā, piešķirot īstermiņa aizdevumus vietējām komercbankām. Tas bija lielākais valūtas intervenču apjoms vienā nedēļā kopš 2012. gada, bet pavisam šā gada pirmajās trijās nedēļās tirgus tika stimulēts ar 152 miljardiem ASV dolāru. Aģentūra Bloomberg atzīmēja, ka gada pirmajā mēnesī Ķīnas Tautas banka gan tradicionāli atbalsta tirgu, lai ķīniešu Jaunā gada svinību laikā februāra sākumā bankas nepiedzīvotu līdzekļu deficītu vispārējā iepirkšanās drudža laikā. Tomēr šā gada rekordlielie līdzekļu iepludināšanas finanšu sistēmā apjomi liecina, ka šie pasākumi saistīti ne tikai ar gaidāmajiem svētkiem, bet arī ar ekonomiskās izaugsmes gausumu, investoru satraukumu un pieaugošo kapitāla aizplūšanu no valsts.
Janvārī Ķīnas Valsts statistikas birojs publiskoja provizoriskos datus par 2015. gada ceturto ceturksni, kā arī par visu 2015. gadu, kas tāpat neveicināja optimismu. Atbilstoši šiem datiem pērnā gada pēdējos trijos mēnešos Ķīnas tautsaimniecība piedzīvojusi izaugsmi 6,8% apmērā, savukārt 2015. gadā kopumā valsts nominālais iekšzemes kopprodukts (IKP) sasniedzis 67,67 triljonus juaņu (aptuveni 10,3 triljoni ASV dolāru), kas nozīmē izaugsmi 6,9% apmērā, nedaudz mazāku nekā sākotnēji plānotie 7%, kamēr 2014. gadā Ķīnas ekonomika piedzīvoja izaugsmi 7,3% apmērā. 6,9% ir zemākais rādītājs pēdējos 25 gados - kopš 1990. gada, kad Ķīnas ekonomiku ietekmēja pēc slaktiņa Pekinas Tjaņaņmeņas laukumā noteiktās starptautiskās sankcijas un IKP pieauga tikai par 3,8%.
Rādītāji, kas neiepriecina
Ķīnai neraksturīgi zema izrādījusies arī virkne citu rādītāju. Eksporta apmēri 2015. gadā samazinājušies par 1,8%, bet importa - par 13,2%, salīdzinot ar gadu iepriekš, bet ārējā tirdzniecība kopumā samazinājusies par 7%, līdz 24,59 triljoniem juaņu (aptuveni 3,8 triljoni ASV dolāru). Savukārt rūpnieciskās ražošanas izaugsme, kas līdz šim bija galvenais valsts IKP izaugsmi nodrošinošais faktors un tradicionāli aptuveni divas reizes pārsniedza IKP izaugsmi, 2015. gadā nokritusies līdz 6,1% (2014. gadā šis rādītājs bija 8,3%). Vairākos būtiskos ražošanas sektoros ir fiksēta lejupslīde. Tā elektroenerģijas ražošana pērn samazinājās par 0,2%, tērauda ražošanas apjomi piedzīvoja kritumu par 2,3%, bet kalnrūpniecība - pat par 2,7%. Tiesa, lai arī lēnākos tempos, taču turpinājās investīcijas rūpniecības uzņēmumu pamatkapitālā - izaugsme bija 8%, salīdzinot ar 10,6% gadu iepriekš. Kopējais kapitālieguldījumu pieaugums sasniedza 10,2% - par 5% mazāk nekā 2014. gadā.
Rūpnieciskās ražošanas tempu palēnināšanās daļēji gan atbilst oficiālajai Ķīnas politikai, par kuras mērķi pasludinātas strukturālas izmaiņas valsts ekonomikā un kuras ietvaros Ķīnas premjerministrs Lī Kecjans aicināja cīnīties ar «valsts uzņēmumiem - zombijiem» tradicionālajās nozarēs (piemēram, metalurģijā un ogļrūpniecībā), lai samazinātu pārprodukciju. Pateicoties šādai nostājai, valsts uzņēmumu ražošanos apjomi pērn pieauguši tikai par 1,4%. Šīs politikas ietvaros Ķīnas valdība tuvākajos četros līdz piecos gados izlēmusi piešķirt pa 100 miljardiem juaņu (15,25 miljardi ASV dolāru) gadā pārprodukciju radošo ražotņu likvidēšanai. Kopējā šim mērķim paredzēto līdzekļu summa būs no 400 līdz 500 miljardiem juaņu (61-76,25 miljardi ASV dolāru), kas tiks tērēti galvenokārt ogļrūpniecības un melnās metalurģijas jaudu samazināšanai. Tiek lēsts, ka programmas ietvaros darbu zaudēs aptuveni 1,8 miljoni cilvēku, un līdzekļi būs nepieciešami galvenokārt viņu nodrošināšanai ar jaunām darba vietām.
Īpašas uzmanības vērts ir fakts, ka 2015. gads kļuvis savā ziņā vēsturisks, jo oficiālā statistika liecina, kā pērn pakalpojumu sektors pirmoreiz devis vairāk nekā pusi (50,5%) Ķīnas IKP, piedzīvojot izaugsmi par 8,2%. Tiesa, pakalpojumu sektors pagaidām nespēj kompensēt rūpnieciskās ražošanas izaugsmes tempu palēnināšanos, tāpat kā to nespēj arī mazumtirdzniecība, kuras apmēri pērn palielinājās par 10,7%, kamēr 2014. gadā izaugsme bija 12%.
Optimisti, skeptiķi un pārējie
Vienlaikus daudzi analītiķi apšauba oficiālos Ķīnas IKP izaugsmes datus, uzskatot tos par pārspīlētiem, bet patieso izaugsmi lēšot 3-5% robežās, tomēr starp «šaubīgajiem» nav neviena no pasaules vadošajiem finanšu institūtiem, lai gan arī to pārstāvji norāda uz riskiem, kādus Ķīnas ekonomika var radīt visai pārējai pasaulei. Tā Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) izpilddirektore Kristīna Lagarda tieši izmaiņas Ķīnas ekonomikā līdztekus zemajām izejvielu cenām un pasaules lielāko centrālo banku monetārajai politikai minēja kā vienu no galvenajiem faktoriem, kas apdraud globālo ekonomisko izaugsmi. SVF izpilddirektore paziņoja, ka fonds šogad paredz Ķīnas ekonomisko izaugsmi 6,5% apmērā, bet valstī notiekošos procesus nodēvēja par «trīskāršu pāreju», norādot, ka runa ir par pāreju no ražošanas uz pakalpojumiem, no eksporta uz vietējo tirgu un no investīcijām uz patēriņu. Tāpat K. Lagarda piebilda, ka Ķīnas varas iestādēm, ņemot vērā valsts rīcībā esošās ievērojamās rezerves, ir visas iespējas kontrolēt izmaiņas, īstenojot labas pārvaldības politiku un komunicējot ar tirgiem.
Pie skeptiķiem tikmēr pieder amerikāņu finansists Džordžs Soross, kurš uzskata, ka Ķīnas IKP izaugsme pērn nav pārsniegusi 4%, kā arī apgalvo, ka valsts ekonomikai gaidāma «cietā piezemēšanās», kas pastiprinās deflācijas tendences visā pasaulē, palielinās kritumu fondu tirgos, kā arī paaugstinās ASV valsts obligāciju ienesīgumu. Dž. Soross gan uzsvēris, ka Ķīna ir spējīga atrisināt savas problēmas, pateicoties tās resursiem un trīs triljonus ASV dolāru vērtajām zelta un valūtas rezervēm, tomēr Ķīnas IKP izaugsmes tempu palēnināšanās būs jūtama visā pārējā pasaulē, it īpaši valstīs - izejvielu eksportētājās, kā arī Āzijas valstīs.
Vērts piebilst, ka daudz piekritēju ir viedoklim, ka Ķīnas ekonomiskās grūtības ir rietumos piedzīvotās finanšu krīzes sekas. Šā viedokļa aizstāvji norāda, ka Ķīna spiesta veikt grandiozas ekonomiskās reformas tāpēc, ka valsts tradicionālajos eksporta tirgos ievērojami samazinājusies pirktspēja un līdz ar to arī pieprasījums pēc Ķīnas precēm. Rietumi gan savu netiešo dalību Ķīnas problēmās cenšas neatzīt, pārmetot Pekinai nepietiekamu ekonomikas liberalizāciju un pārmērīgu valsts sektora lomu.