Metodes būtība ir vienkārša - skolēni stundā tiek sadalīti grupās, kas kādā vēstures jautājumā pārstāv atšķirīgus viedokļus. Jauniešu pašu uzskati par konkrēto tēmu šajā brīdī nav būtiski. Tālāk skolēni gatavo argumentētu aizstāvību sev iedalītajam viedoklim un vēlāk improvizētā tiesas sēdē to liek priekšā klasesbiedriem, kas pārstāv pretējo nometni un ir gatavi dzirdēto kritizēt. «Kopumā ir trīs soļi, kā jaunieši nāk klases priekšā un izsakās: vispirms viņi pauž savas pārstāvamās puses viedokli, nākamajā posmā kritizē oponentus un visbeidzot noslēgumā atbild uz sev adresēto kritiku, mēģina to atspēkot,» skaidro O. Kaulēns, kurš pats vada šo tiesas sēdi un tēlo tiesnesi - ja skolēni debatējot kaut kur nobīdās vai piemirst kādu būtisku faktoru, viņš iejaucas ar uzvedinošiem jautājumiem, bet, ja debašu karstumā izceļas pārlieks troksnis, sauc visus pie kārtības. Beigās pasludināt spriedumu šim «tiesnesim» gan nav ne mērķa, ne vajadzības, jo vēstures daudznozīmīgajās lappusēs vienas taisnības nekad nav, turklāt skolēni noslēgumā debatēto jautājumu iekšēji iztiesā katrs pats sev - formulējot savu paša viedokli un argumentēti lemjot, kurai pusei pieslieties. Tas, ka tas notiek pēc šādām debatēm, esot pat izaicinošāk. «Debates atšķiras no diskusijas, jo tās nav personīgo viedokļu cīņa, bet cīņa starp argumentiem. Debatēšana trenē ieraudzīt otra viedokli, iekāpt otra kurpēs, pat ja tu personīgi domā citādi. Arī tad, ja pēc debatēm esi palicis pie sava sākotnējā uzskata, vari to labāk pamatot.»
Lai gan vislabāk debatēs «strādā» lielie un strīdīgie vēstures jautājumi, tiesas procesam der jebkura tēma. Pat citos priekšmetos. O. Kaulēns skolā pasniedz gan vēsturi, gan politiku un kulturoloģiju. Pēdējā, mācot par dažādiem glezniecības stiliem, reiz skolēniem uzdevis debatējot pierādīt bagātam uzņēmējam, ka viņam jāpērk glezna tieši konkrētajā stilā. «Esmu pārliecināts, ka debatējamas tēmas var atrast arī eksaktajos priekšmetos.»
O. Kaulēna skolēni debatē stundās, lai gan gatavoties mēdz arī mājās - ja jāapzina apjomīgāks faktu materiāls. «Kad pasaku, ka būs tiesas sēde, skolēni berzē rokas. Jauniešiem šis paņēmiens ļoti patīk, viņi aizraujas, darbojas ar lielu atdevi, jo te ir sacensība, izaicinājums, centieni pierādīt pretiniekam savu taisnību, neaizskarot nevienu personīgi. Skolēni pēc tam par attiecīgo tēmu mēdz diskutēt arī vēl starpbrīdī,» stāsta pedagogs. Viņš skolēniem debates sāk rīkot jau no 7. klases, taču uzsver, ka viss atkarīgs no tā, kā jaunieši tam ir iepriekš sagatavoti - ja skolēni nav radināti, mācīti analizēt faktus, skaidrot pozitīvās un negatīvās puses, viņiem nevar pēkšņi uzrīkot tiesas sēdi, jo rezultāta nebūs ne debašu norises, ne satura ziņā. «Bet, jo ātrāk skolēnam šīs prasmes sāk mācīt, jo labāk, jo dzīvē māku debatēt ļoti vajadzēs - kaut vai, lai pārliecinātu citus par savu taisnību, pārdotu sevi,» O. Kaulēns saka. Debates trenē skolēnos prasmi izskaidrot un pamatot lietas, kritiski domāt, māca gan atrast vājās vietas oponentu teiktajā, gan saskatīt «sūci» savos argumentos.
Un cik bieži skolā var atļauties debatēt, ņemot vērā mācību vielas lielo apjomu, ko jāpaspēj apgūt? O. Kaulēns atbild: «Mācību saturs to ļauj darīt bieži. Jautājums tikai - vai skolotājs prot atmest lieko? Es uzskatu, ka skolotājam nav pašam klasei jāstāsta viss, ko vien var par tēmu pateikt. Tā vietā var paņemt 10 būtiskākos faktus un izdebatēt. Galvenais ir mācību process, un tajā aktīvam jābūt skolēnam.» O. Kaulēns ir pārliecināts: no mācību procesa jāpaņem kas vairāk par zināšanām - prasmes. Lai gan lielākā daļa skolotāju grib, lai jaunieši spēj kritiski domāt un pamatot savu viedokli, šo prasmju izkopšanai skolās patlaban tiek ļoti maz uzmanības, O. Kaulēns uzskata.