«Lai arī arhibīskaps Vanags uzsver, ka tas ir tikai un vienīgi baznīcas jautājums, negribas tam piekrist,» žurnālistiem teica LLSTA priekšsēdētāja, kapelāne Rudīte Losāne. Tomēr viņa atzīst, ka argumenti pret sieviešu ordināciju bieži izskan skaļāk par atbalstošiem viedokļiem: «Sēkla pret ir sēta, ir izdīgusi, un ar to baroti jaunie mācītāji. Vienīgā cerība, ka tie būs vēja ziedi un nebūs ražas.» Savukārt Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekāne Dace Balode uzsvēra, ka ļoti ilgi cilvēkiem nav bijusi iespēja pārliecināties, cik laba var būt sieviete mācītāja. «Vesela paaudze nezina, kādas ir sievietes mācītājas, nav piedzīvojuši, cik viņas ir stipras un cik daudz no viņām var mācīties. Šis pasākums ir klauvējiens pie durvīm, kuras ir ciet. Atveriet, ieklausieties mūsos, redziet un runājiet ar mums!» aicināja D. Balode un norādīja - nav patiesi apgalvojumi, ka saskaņā ar Bībeli tikai vīrietis var būt mācītājs, jo Bībele par šādu amatu vispār nerunā.
LLSTA vēlējusies dievkalpojumu sarīkot vietā, kur pirmās mācītājas ordinētas, - Jāņa baznīcā, taču saņemts strikts atteikums bez paskaidrojumiem. Gan dievkalpojums, gan konference notika Torņakalna Lutera baznīcā. Tās mācītājs Linards Rozentāls izteicās, ka nekad neesot «nesimpatizējis sieviešu ordinācijai» un Lutera baznīca esot viesmīlīgi atvērta pasākumiem, kuru rīkošanai atļauja no LELB neesot vajadzīga. Taču arī viņš atzina, ka mācītāju vidū atbalsts sieviešu ordinācijai sarūk, jo vēl 1989. gadā divas trešdaļas to atbalstījuši. R. Losāne vēl vērsa uzmanību, ka apspriešanai nodotajos LELB Satversmes grozījumos ir arī priekšlikums noteikt, ka mācītājs var būt tikai vīrietis. Pašreizējā tās redakcija principā sieviešu ordināciju neaizliedz.
Viena no pirmajām ordinētajām mācītājām Vaira Bitēna atceras, ka pēc J. Vanaga kļūšanas par LELB arhibīskapu jutusies aizvainota par sieviešu mācītāju noniecināšanu un iesniegusi atlūgumu, taču draudzes locekļi pieprasījuši viņas palikšanu. Viņa ar pateicību norāda, ka J. Vanags, kurš pats neatzīst sieviešu ordināciju, izturējies ar cieņu. «Toreiz arhibīskaps mani uzklausīja un teica, ka atlūgumu varu ņemt atpakaļ. Viņš redzēja, ka draudze ar manu darbu ir apmierināta. Ir bijuši amata brāļi, kas mēģinājuši teikt, ka te nav mana vieta, ka sieviete nevar būt mācītāja, bet arhibīskaps ir bijis ļoti tolerants un mani aizstāvējis, ir cienījis mani un pateicies par ilggadēju darbu,» atzīst V. Bitēna, kura šobrīd darbojas kā mācītāja palīdze Pāvila baznīcā. Viņasprāt, draudze nešķiro mācītāju pēc dzimuma, bet nav vienaldzīga pret sprediķos teikto.
Sieviešu ordinācijas jautājums joprojām ir degpunktā arī attiecībās starp LELB un Latvijas Evaņģēliski luterisko baznīcu ārpus Latvijas, ko vada arhibīskape Lauma Zuševica. Šis ir viens no iemesliem, kādēļ Latvijā un ārzemēs esošie luterāņi nav apvienojušies, kā tas noticis Igaunijā un Lietuvā. Viņa atzīst, ka vairākas amata māsas, kurām Latvijā nav izredžu kļūt par mācītājām, kalpo ASV un Kanādā. Savukārt Lielbritānijas Luteriskās baznīcas bīskape emeritus, Anglikāņu baznīcas kapelāne Jāna Jēruma-Grīnberga norādīja, ka Pasaules Luterāņu federācijā vairāk nekā 75% atbalsta sieviešu ordināciju: «Baznīca pārveidojas, iegūst citu seju, bet no tā nav jābaidās.»