Latvijā vērotāji pamatoti norāda uz bīstamību, ko rada faktiski divas informācijas telpas - latviešu un krievu -, kas ne sevišķi pārklājas. Tā iznākumā varam šaubīties, vai tiešām dzīvojam vienā valstī, jo informācija un notiekošā traktējums ir ar visai atšķirīgiem uzsvariem. Slikti integrētā sabiedrībā problemātiska kļūst arī vienota valsts politika. Mūsu problēmas gan varētu uzskatīt par vērā neņemamiem un sagudrotiem smalkumiem, ja salīdzinām ar komunikācijas nenormālībām, kādas nule atklājušās Afganistānā un kārtējo reizi nu jau arī šai aspektā liek ļoti pārdomāt, kas tur īsti notiek un ko mēs tur darām.
Proti, domnīca, vārdā Starptautiskā Drošības un attīstības padome, publicējusi aptaujas datus, ka 92% no Helmandas un Kandahāras reģiona afgāņiem (t. i., vīriešiem) nemaz nezina, ka tur notiekošais ir «pasaulslavenā» 11. septembra terora aktu sekas. Tas ir, ja šokējošajiem secinājumiem pievienojam arī no sabiedriskās dzīves un dažādām rietumnieku ērmībām (kā aptaujām) nostāk turētās sievietes, tad var domāt, ka šajās provincēs, kur nav sveši arī latviešu kontingenta karavīri, gandrīz visi iedzīvotāji uz notiekošo skatās kā uz «rietumu krustnešu» invāziju vai kaut ko tamlīdzīgu.
Pašiem Afganistānā dislocētajiem šī situācija gan pilnīgi noteikti nav pārsteigums. Rietumu ikdienā (lai cik nosacīti sūrā un krīzes skartā) dzīvojošajam ir grūti iztēloties vidējas afgāņu mājsaimniecības ikdienas patiesos apstākļus, ar ko nākas saskarties un rēķināties NATO un sabiedroto misijas veicējiem. Vācu policisti, kas trenē vietējos kolēģus, lai tie spētu pārņemt rūpes par savu drošību līdz cerētajam 2014. gadam, tiem māca uztvert, atpazīt un saziņā lietot grafiskas zīmes. Proti, mācīt alfabētu un īstu rakstību gluži vienkārši ir greznība, ko viņi nevar atļauties.
Saprotams, ka avīžu lasīšana, televīzija, radio, internets gan neizglītotības, gan visai bieži elementāras elektrības nepieejamības dēļ ir kaut kas neiedomājams. Iznākumā ir viena Afganistāna, kurā un par ko cīnās sabiedrotie, bet fundamentālu saziņas problēmu dēļ tā ne obligāti ir tā pati realitāte un cīņa, kā to to uztver vairākums afgāņu. Cita starpā šī atziņa vēlreiz uzsver misijas nemilitārā aspekta ārkārtīgo nozīmību.