Par karu. Par veiksmīgu karjeru. Par seksa skandālu. Ar ko nu katrs atzīmējies vēstures annālēs. Ādama Purmaļa vārdu starp «lielajiem» neatradīsiet. Viņš nav izcils sabiedriskais darbinieks, nav pastrādājis šaušalīgus noziegumus, viņam trūkst īpašu spēju. Toties piemīt kas tāds, kas fascinē pāri gadsimtu robežām.
Dzimšana
Ādams nebija slikts cilvēks. Vismaz ģimene viņu mīlēja pietiekami stipri, lai aptuveni četrsimt XX gs. sākumā rokrakstā sarakstītās manuskripta lapas glabātu līdz 2003. gadam, kad ekspedīcijā tekstu uzgāja LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuves pētnieki. 2008. gadā Ādama stāstu, akadēmiski korekti apstrādātu, izdevis apgāds Zinātne. Tiem, kas Ādamu pazina personiski, biezā burtnīca taču nenozīmēja vērtīgu papildinājumu Vidzemes XIX gs. paražu pētniecībā. Visticamāk, arī tikai vēstures pieminekli ne, jo laika pārbaudījumu jau pārdzīvo tikai mīlētu cilvēku rokrakstu paraugi.
Ādama teksts ir noslēpumains. Kādēļ dažas klases izgājušam zemniekam, kurš, kaut vecākais dēls, fiziska vārguma dēļ zaudē ģimenes saimniecību par labu jaunākajam brālim, bijis nepieciešams rakstīt stāstu, kur lielākā vieta atvēlēta viņa ērkšķainajam ceļam līdz laulības gultai? Iecerēta pamācība nākamajām paaudzēm? Atriebība, atmaskojot atraidītājas (nepilna gada laikā atteikt paspēj desmit potenciālās līgavas)? Varbūt sentimentāls stāsts par cilvēka tiekšanos pēc laimes? Teksts neapstiprina nevienu no šīm hipotēzēm.
Ādams grāmatveža precizitātē fiksējis, kur gājis, ko teicis, ko ēdis, kas kuram bijis mugurā. It kā viss. Tomēr teksts tur savā varā. Varbūt arhaiskās valodas dēļ, kas cilvēka dzīvi izgaismo pavisam savādā gaismā, bet rodas intuitīva sajūta - stāsts ir ļoti personisks ne tikai tāpēc, ka to veido sen miruša cilvēka dzīves fakti. Patiesībā tas ir aizkustinošs stāsts par cilvēka atmošanos. Kā mītisks milzis, izkārpījies no zemes dzīlēm, Ādams skatās uz sevi un pasauli un saka tai: «Es esmu.» Var jau būt, ka viņa esamības unikalitāti nenosaka paši izcilākie parametri. Tomēr viņam ir taisnība - viņš ir pats, savs. Pat ja vienīgais fiziskajā pasaulē redzamais apstiprinājums tam, ka Ādams Purmalis ir vairāk nekā tikai sociāla loma vai funkcija saimniecībā, atrodams faktā, ka nevienu citu vīrieti Mazsalacā XIX gs. desmit reižu neatraidīja.
Ādams XXI gs.
Man šķiet, ka Indra Roga materiālu ieraudzījusi līdzīgā gaismā. Teksta dramatizējumā, piemēram, tikpat kā nav atstāti no šodienas viedokļa tik interesantie «intensīvās jauniešu nakts dzīves» (Ādama stāsta sastādītājas un komentāru autores Sanitas Reinsones žilbinoši precīzais, mūsu priekšstatiem par XIX gs. kontrastējošais izteikums) apraksti, par kuriem kāda Purmaļa pēctece grāmatas ievadā trāpīgi izteikusies: «Kā kas, tā uz gultu...» Kaut arī dramatizējumam dots «aizdomīgs» žanrisks apzīmējums «tautas melodrāma» un titullomā Uldis Anže, kuram, kā zināms, izcili padodas ironiski «tautas gabali», Ādama stāsts patiesi ir melodrāma, kurā «tautu» maz pamata klāt karināt. Bet atbildēt uz jautājumu, kāpēc Ādamam tik izmisīgi nepieciešams apprecēties, izrādē tomēr nav izdevies.
Izrāde ir pamatīgi darināta. Kvalitatīvs Mārtiņa Vilkārša scenogrāfa darbs - tīra, funkcionāla telpa, Annas Heinrihsones stilā izturēti tērpi, Ingas Raudingas horeogrāfija, kas ļauj novērtēt kolektīva atzīstamo tehniskās sagatavotības līmeni. Aktierdarbos nav haltūru, nelielās raksturlomiņas tiek iedzīvinātas, redzot un dzirdot partneri. Bet skatītāju zālē valda stindzinošs klusums un šaušalīga garlaicība.
Pieļauju, ka īstie iemesli, kāpēc Ādama stāsts nebūs ilgdzīvotājs, atšķiras no manām pārdomām izrādes laikā. Proti, iestudējuma reklāma ļāva skatītājam iztēloties vienu no diviem Ādama variantiem - ᅢᅠ la Īsa pamācība mīlēšanā Dailes tradīcijās vai arī jaunu I. Rogas Smiltāju mantinieku versiju. Tā kā nav sanācis ne viens, ne otrs, zāle jūtas vīlusies. Bet, manuprāt, īstā problēma ir tā, ka nav sanācis arī nekas cits.
Ādama stāsts liecina, ka režisore rūpīgi skatījusies Eimunta Nekrošus savulaik iestudētos K. Donelaiša Gadalaikus. Tēma, teksts, metaforas burtiski kopē lietuviešu režisora radītos tēlus. Lai nu būtu aizguvumi, kaut, manuprāt, citātu gūzma kārtota drusku par ciešu, lai Ādama stāsta iestudējumu uzskatītu par oriģināldarbu. Bet tik pazīstamo tēlu izmantojums (Nekrošus rokraksts ir starptautiski atpazīstama «preču zīme») ļauj identificēt, manuprāt, būtiskāko Nacionālā teātra izrādes problēmu. Kad, piemēram, E. Nekrošus aktieri pārtop aitās, viņi nepārtrauc būt cilvēki - režisors tēlā stāsta par dzīves likumsakarībām. I. Rogas izrādē aitas ir tikai aitas. Pretstatā Gadalaikiem, kas paver pasauli aiz teksta, Ādama stāsts ilustrē. Bet Ādama Purmaļa teksts nepieder tiem, kuriem ar ilustrāciju būtu gana. Ne jau tajā, ko šis XIX gs. vīrs saka, ir vērtība. Īstā vērtība ir tajā, ko viņš pasaka.