«Šī neparastā muzikālā programma prasīs no klausītāja reakciju un ieklausīšanos, taču mēs ticam savai publikai, kura jau ir dzirdējusi daudz laikmetīgas mūzikas,» klausītājus sagatavo šī koncerta diriģents Normunds Šnē.
Santas Bušs jaundarba nosaukumā liminaritￃﾩ, kuru komponiste principiāli raksta ar mazo burtu, izmantots antropoloģisks jēdziens - atrašanās krustcelēs, pārmaiņu vidū, kad izplēnējis pamats zem kājām, zuduši vecie orientieri un jārod jauni. Komponiste atzīst, ka «atbrīvojošs un riskants vienlaikus, šis stāvoklis mudina ļauties jauniem skaņas meklējumiem, pārkāpjot ierastās kamersimfonijas robežas. Jaunais darbs ticis pasūtīts orķestra Sinfonietta Rīga kamersimfoniju koncertciklam, taču jau pašā sākumā komponiste sapratusi, ka kamersimfonija nav žanrs, kuram viņa gribētu ķerties klāt tīrā veidā. «Tāpēc es veidoju savu versiju un drīzāk to sauktu par poēmu,» viņa saka.
Liminālā sajūta
Franču valodas vārdu liminaritￃﾩ var tulkot dažādi. Var tulkot tieši: slieksnis vai krustceles, bet var arī plašāk - kā pārejas periodu, zonu, kurā ir neskaidrība par to, kas sekos. «Tas ir posms starp to, kas ir bijis un būs, un kurā notiek kaut kā jauna meklējumi, nezinot, kur vedīs nākamais solis,» Santa paskaidro. Tāda doma radusies šābrīža pasaules neziņas un nestabilitātes iespaidā? «Nē, drīzāk kombinējot manu līdzšinējo pieredzi ar ideju kā tādu - ir kaut kāds stāvoklis, kurā meklē izeju no pagātnes, skatoties uz priekšu. Par šo «liminālo» sajūtu var runāt arī ļoti minimālā laika periodā. Piemēram, ceļojot. Nonākot vietā, kur esi pirmo reizi, tu esi jaunā situācijā: saproti, ka tu tur vēl nepiederi, bet vairs arī neesi iepriekšējā pozīcijā un sāc lūkoties no jauna skatpunkta. Tas sasaucas ar manu dzīvi pēdējos gados, daudz ceļojot un visu laiku saprotot, ka tas ir pagaidu stāvoklis. Nav stabilitātes, un ir tikai meklējumi arvien pēc kaut kā cita.»
Princese pilī
Pēdējos četrus gadus Santa pārsvarā pavadījusi tālu prom no mājām, dažādās mākslinieku rezidencēs ārpus Latvijas. Tādas bijušas Šveicē (vairāk nekā pusgadu vienuviet un vēl pa trim mēnešiem citur), Francijā, vairākās vietās Itālijā, Vācijā, Zviedrijā, Spānijā. Strādāts arī Ņujorkā. «Šo darbu sāku rakstīt rezidencē Šveicē, kur viena pati dzīvoju pilī. Mazajā ciematiņā Šveices franču daļā Lozannas tuvumā, kur neviens nerunāja ne angliski, ne vāciski, biju izolēta no ārpasaules. Sākumā jutos ļoti īpatnēji, saprotot, ka esmu viena, tomēr cilvēki vēlas ar mani kontaktēties. Interesanti, ka kaut kādā veidā šis process arī attīstījās,» komponiste stāsta par romantisko, trīsarpus mēnešu ilgo dzīvi Šveicē. «Man bija pieejama visa pils ēka, jebkura telpa, kuru gribēju - gan pilsētas muzejs, gan Napoleona laika ieroči, gan svečturi un ļoti labi mākslas darbi. Man šajā pilī bija moderni iekārtots dzīvoklītis, bet mūros un visā pārējā senlaicīgajā interjerā vairs nevarēju saprast, kurā gadsimtā atrodos.» Kad pienācis vakars, Santa ar lielu atslēgu ieslēgusies pilī. Viņa to sauc par vietu, kur jutusies vislabāk. Visapkārt fantastiski skati - vīna kalni un nogāzes, ezeri. Rītos pamostoties, skatos uz baznīcas torni, bet pati atrodos mākoņa vidū, pašā augšā.» Tā pērn no marta līdz jūnijam Santa izbaudījusi vienu no gleznainākajiem Šveices un Eiropas dabas nostūriem.
Tomēr tas nenozīmē, ka Santas mūzika taptu, skaņās gleznojot pastorālas dabas ainavas. «Komponēju, drīzāk meklējot šķautnes - kalnu galotņu asumus, šķembas, mūrus, bruģus, kontrastus,» komponisti drīzāk vadījusi vēlme redzēt to, kas ir aiz dabas skaistuma, un iedziļinoties sajūtu ziņā. To darot, viņa mūzikā izmantojusi galējas robežas reģistros, dinamikā, neierastos instrumentācijas paņēmienos un izvairoties no labskanīga risinājuma. Neraugoties uz pašas jaunību un jauno tehnoloģiju uzvaras gājienu, Santa Bušs savas partitūras pieraksta nevis datorā, bet ar roku, uz papīra. «Man ir ārkārtīgi nepieciešams fiziskais kontakts ar papīru, zīmuli un dzēšgumiju. Radošajā procesā mēdzu visas sienas aplīmēt ar visādām grafiskām skicēm, shēmām. Tā vizuāli, telpiski ieskauju sevi no visām pusēm ar domu, kurā kādu laiku dzīvoju.» Šādi varot radīt faktūru un sajūtu: bieza, cieta, caurspīdīga, mīksta, spēcīga, graudaina, šķīstoša. Šīs skices vizuāli atgādina modernās mākslas darbus un reiz kādā koncertā parādītas uz ekrāna.
Nākamais Santas Bušs mūzikas pirmatskaņojums paredzēts Vidzemes koncertzāles atklāšanā Cēsīs. Sirsnībā atceroties studijas Cēsu Mūzikas vidusskolā, top simfonisks opuss. Jaunu darbu pasūtījis arī Kanādas mūziķu ansamblis. Savukārt nākamā radošā rezidence ieplānota Vācijā, pie Baltijas jūras.