Kas Lietuvā ir novedis izglītības darbiniekus līdz streikam?
Mūsu arodbiedrība jau ļoti ilgu laiku par problēmām ir diskutējusi ar valdību, bet nejūtas sadzirdēta.
Vai arī jūs un citi bērnudārzu pedagogi atbalstāt streiku?
Ir pārāk sarežģīti atbildēt ar «jā» vai «nē». Es piekrītu, ka mūsu izglītības sistēmai nepieciešamas pārmaiņas. Uzskatu, ka mums jārunā par profesijas prestižu, par atalgojumu un sistēmas izmaiņām. Tomēr jautājums ir ne tikai par problēmām izglītības jomā. Tās ir ļoti līdzīgas visā valsts sektorā. Kā ir norādījusi Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite, mums ir jāvērtē ne tikai prasības, bet reālās iespējas, kādas Lietuvai kā valstij ir. Tātad es, no vienas puses, pilnībā piekrītu, ka pārmaiņas ir absolūti nepieciešamas, bet, no otras puses, es saprotu, ka tām jānāk pakāpeniski un jāņem vērā, ka neatkarīgi no tā, ko mēs gribam, mums nav tādu iespēju kā Somijai vai Dānijai. Vēl nav.
Latvijā, runājot par pārmaiņām un reformām, nereti tiek izcelti tikai vispārējo skolu skolotāji. Par bērnudārzu pedagogiem, īpaši atalgojuma kontekstā, tiek aizmirsts. Vien tagad šis jautājums kļuvis aktuāls. Kā ir pie jums?
Tāpat. Un tāpēc mans mērķis bija sākt ar bērnudārziem. Ļoti bieži pirmsskolas izglītības iestādes ir kā pameitas. Visi ir ieinteresēti formālajā izglītībā no 1. līdz 12. klasei, bet bieži aizmirst, ka pamatu bērns iegūst līdz septiņu gadu vecumam. Šajā laikā izveidojas vērtību sistēma, sociālās prasmes. No manas perspektīvas - skolotāji, kas strādā ar bērniem, būtu jāvērtē vismaz tādā pašā līmenī kā sākumskolas pedagogi. Valstij būtu jākoncentrējas tieši uz pirmsskolas un sākumskolas posmu. Pēc tam jau bērns dziļāk apgūst konkrētus priekšmetus, ne pamatprasmes. Taču nezināmu iemeslu dēļ mēs joprojām vairāk fokusējamies uz citām lietām, nevis uz bērna personību un sociāli emocionālo attīstību.
Cik liela loma Lietuvā ir privātajiem bērnudārziem?
Daudzējādā ziņā mums nav privātās izglītības tradīcijas un kultūras ne Lietuvā, ne Latvijā. Pat 25 neatkarības gados tā nav izveidojusies. Mums nav skolu, kas darbojušās vairākus simtus gadu, privātais sektors joprojām ir jauns un meklē savu vietu. Pirmās privātās skolas tika atklātas uzreiz pēc neatkarības atgūšanas, bet tās bija ļoti līdzīgas valsts sektorā esošajām. Atšķirības bija virspusējas - mazāk bērnu klasē, skaistākas sienas un varbūt nedaudz smaidīgāki skolotāji. Bet tas arī viss. Mana ideja bija faktiski mainīt izglītības pieeju - ne sienas, ne smaidus, bet būtisko. Strādāt pie emocionālās inteliģences, ieviest kritisko domāšanu, mudināt bērnus izteikt savu viedokli un to arī aizstāvēt. Turklāt ieviest integrētas mācības. Somijā tagad runā, ka jāatsakās no konkrētiem mācību priekšmetiem, zināšanas apgūstot integrēti. Bet mēs to veiksmīgi darām jau sešus gadus.
Privātajiem bērnudārziem no pašvaldības un valsts ir tāds pats atbalsts Lietuvā kā citiem? Attieksme ir vienlīdzīga?
Joprojām cilvēkiem ir daudz nezināmā par privāto sektoru. Vai tur ir tikpat labi? Kas tur notiek? Kas ir citādi? Vai privātie neatņem bērnus publiskajam sektoram? Bet es uzskatu, ka mēs esam komanda, jo mērķis ir viens. Turklāt pasaules vēsture rāda, ka konkurence vienmēr ir laba. Tas pats ir ar izglītību. Ja valsts sektoram nebūs konkurences, kādēļ lai šīs skolas un bērnudārzi attīstītos? Zinātniski ir pierādīts, ka, kopš izglītība ir liels mehānisms, kur visi iet uz skolu un visi gājuši bērnudārzā, iniciēt pārmaiņas ir ļoti grūti. Līdz ar to nelielas privātas iniciatīvas ir iemesls, kāpēc kaut kas mainās. Valstīs, kurās ir bijušas daudzas nozīmīgas pārmaiņas, privātajam sektoram rokas nav sasietas, jo vecāki nekad neizvēlēsies sliktu skolu saviem bērniem.
Cik daudz privāto bērnudārzu ir Lietuvā?
Tas ir atkarīgs no pilsētas un pašvaldības atvērtības, jo tās kontrolē situāciju. Piemēram, Viļņā tas ir samērā liels procents. Taču tas saistīts arī ar vietu trūkumu bērniem valsts sektorā. Līdz ar to daudzas durvis privātajiem ir atvērtas, arī medicīnas jomā. Taču citās pilsētās šis procents krītas. Reģionos pat trūkst bērnu pašvaldību bērnudārzos un skolās. Arī pasaules tendences rāda, ka cilvēki pārceļas uz dzīvi tuvāk pilsētām. Tas pats notiek izglītībā. Tieši lielajās pilsētās attīstās privātie, tieši tur ir lielāka konkurence un līdz ar to augstāka kvalitāte.
Tas nozīmē, ka arī Lietuvā uz bērnudārziem ir garas rindas?
Jā. Tāpēc pašvaldības atbalsta privātos bērnudārzus. Vecākiem daļa izdevumu tiek kompensēta, lai šo pakalpojumu padarītu pieejamāku. Turklāt tas ir labs lēmums, jo finansiāli ir daudz izdevīgāk daļu naudas novirzīt privātajam sektoram nekā būvēt jaunus bērnudārzus, algot papildu skolotājus un tamlīdzīgi. Turklāt nav zināms, kāda situācija būs nākotnē. Ja bērnu skaits samazinātos, pirmās aizvērtos privātās pirmsskolas izglītības iestādes, un valsts zaudētu mazāk.
Skolotāja profesija Lietuvā ir prestiža?
Nē, un gribu to mainīt. To redzu kā savu personīgo dzīves izaicinājumu. Pirms 100 gadiem sabiedrībā visvairāk novērtēja trīs profesijas - ārstu, skolotāju un mācītāju. Es saprotu, ka reliģijas loma mūsdienās mazinās, bet skolotāja un ārsta loma nedrīkstētu bālēt. Mēs bieži domājam, ka profesijas prestižs ir saistīts ar atalgojumu, bet es tā neuzskatu. Jā, tas ir faktors, bet tas vairāk ir saistīts ar to, kas izvēlas skolotāja profesiju. Mums būtu jālepojas, ka esam skolotāji, mums ir jārunā ar pedagogiem un jāsaka, cik viņu profesija ir svarīga. Tiklīdz viņi jutīsies nozīmīgi, mainīsies arī tas, kā viņi runā ar vecākiem. Ja vecāki bērnam saka: «Ai, tā ir tikai skolotāja,» tad bērni uzaug, domādami, ka skolotāji nav jārespektē. Lietuvā pat saka: ja tu nekur netiksi, tad vienmēr varēsi iestāties pedagoģijas augstskolā. Tas mani sāpina. Es uzskatu, ka tikai labākajiem un gudrākajiem būtu jākļūst par skolotājiem.