Toreiz tika jautāts, kāpēc tā nevar būt arī Latvijā, arī mēs taču gribam dzīvot tīrā vidē, un svarīgā ierēdņu atbilde bija - var gan, bet mums vēl jāizpēta, vai tas atmaksājas un kā tie igauņu dabūjuši to gatavu. Kā jau minēts, pagājuši vairāk nekā trīs gadi, un nu beidzot arī latvieši iemirdzējušies ar savu mūžīgo brīnumu - valdības sēdē pieņemts vieds lēmums - par PET pudelēm padomāt vēl kādu laiku. Lēmumu jau varētu pieņemt arī citādu (ierosinājums bija šādu PET depozīta sistēmu ieviest no 2013. gada 1. janvāra), taču neesot izpētīts, vai šāda sistēma atmaksājas. Ņemot vērā šādu ritējumu, varat iedomāties, kāds valdības lēmums sagaidāms 2013. gadā.
Protams, ne jau viss tik vienkārši - lai dāsnā automāta mute barotu pudeļu lasītājus, kādam par to ir jāmaksā, un kurš ražotājs gan vēlas papildu izmaksas, it sevišķi - ja var tik ērti pabiedēt pircējus, ka pudele kokakolas līdz ar to maksās trīs vai piecus santīmus dārgāk. Vides jautājumi, kā jau zināms no pieredzes, patērētāju psiholoģijas priekšā nobāl, un kurš gan krīzes laikā vispār spēj domāt par nieka PET pudelēm.
Otrs strīdus ābols ir arī pašas depozīta sistēmas ieviešana. Eiropā ir valstis, kur ar depozītu vispār neķēpājas un iztiek tikai ar atkritumu šķirošanu mājās un atbilstošiem konteineriem, kur tos izmest - līdzīgi kā tas šobrīd ir arī daļēji ieviests Latvijā. Ir valstis, kur tomēr strādā jauktā sistēma. Taču neatkarīgi no tā, kādu ceļu izvēlēsies Latvija, ko un kā šķirot, derētu tomēr reizi par visām reizēm pieņemt lēmumu darīt vai nedarīt, nevis tikai padomāt un papētīt, un gadu no gada līdz ar sniega nokušanu vaidēt, cik piedrazoti ir Latvijas meži.