Sagadījās, ka divi deputāti acīmredzot nobalsoja «ne tā, kā vajag» un Mūrniece tomēr palika amatā. Redzot šo neveiksmi, opozīcija sāka pētīt, kā varētu gāzt ekonomikas ministru Arti Kamparu (JL). Ja piepūlas, var, protams, ministru darbā atrast kādas nepilnības un iemeslus, kuru dēļ atstādināšana no amata būtu teju vai piedienīga, un ne šo ministru vien.
Taču šīs krēslu šūpošanas dēļ politiķu darbs tagad ir šāds: vispirms augām dienām notiek tirgošanās par deputātu balsīm, dažādām partijām cenšoties nodrošināt sev labvēlīgu balsojumu, tādējādi pinot savdabīgu politisko darījumu tīklu. Pēc tam šim pašam jautājumam tiek tērētas vairākas stundas parlamentārā darba, lai debatētu, cik lielā mērā konkrētais ministrs ir slikts vai labs. Par laimi, nevienu ministru «nogāzt» līdz šim nav izdevies.
«Par laimi» nevis tāpēc, ka kāds no viņiem būtu neaizvietojams savā amatā, bet gan tāpēc, ka jauna, dažu mēnešu ministra meklēšanai tiktu izšķiests vēl vairāk laika. Un tagad paskatīsimies, kāds no tā visa labums vēlētājiem, sabiedrībai un valstij kopumā… Nekāds!
Šis ir laiks, kad tautas vēlētajiem pārstāvjiem viss savs laiks būtu jāvelta tautsaimiecībai svarīgu lēmumu pieņemšanai, attiecību kārtošanai ar starptautiskajiem aizdevējiem, darbam, kas lielākā vai mazākā mērā skar nākamā gada valsts budžetu. Laiku pa laikam atsevišķas valsts amatpersonas liek noprast, ka problēmas var rasties ar vienu otru sociālā budžeta pozīciju, kas kādai sabiedrības daļai var izrādīties gana sāpīgi. Joprojām nodokļu likumdošana ir precīzi tik «zaļā» līmenī, ka par daļu no tiem pat īsti nav skaidrības, kā vispār iekasēt. Lūk, tās ir problēmas, kuru risinājumus gaida sabiedrība. Bet no tā, kā savas politiskās spēles priekšvēlēšanu laikā kārto viena vai otra partija, sabiedrības labklājības līmenis diemžēl neuzlabojas.