Nacionālo ziņu lapā Agita Bērziņa rakstā Krutka kļūst arvien bīstamāka atklāja, ka 1994. gadā viens Latvijas iedzīvotājs bija izdzēris šķietami laimīgu skaitli - 7,77 litrus absolūtā alkohola. Patiesība tomēr tik laimīga nebija. «Tendence, ka pieaug alkohola lietošanas seku parādības - alkohola psihozes un mirstība nelaimes gadījumos, no saindēšanās un traumām -, narkologiem liek domāt, ka absolūtā alkohola patēriņš gadā ir vismaz 16-20 litru uz iedzīvotāju. Tas, pēc narkologa Jāņa Strazdiņa domām, pierāda, ka liela daļa alkoholisko dzērienu joprojām tiek ražoti un pārdoti bez jebkādas valsts kontroles. Taču psihožu lielo skaitu vairs nevar izskaidrot tikai ar pieaugošo alkohola patēriņu, to ietekmē arī viltoto dzērienu, ko izgatavo no nekvalitatīva spirta, plašais patēriņš un mazpazīstamu, nepārbaudītu dzērienu imports.»
Rakstā iezīmētā aina mums šodien ļauj atviegloti nopūsties, apzinoties, ka iedzīvotāju lielākās daļas dzeršanas paradumi tomēr ir mainījušies, un tagad galvu nākas lauzīt par to, kuru sarkanvīna marku labāk dzert pie stirnas cepeša un kuru baltvīnu pie stores, nevis par to, kur vispār raut jelkādu dzeramo, kā tas bija no 1995. gada ne tik tālajos padomju gados, kurus pieredzējušie droši vien vai katrs ir izstāvējuši stundām ilgu rindu pie Imantas Trubas vai citas šņabenes arī tad, ja paši nedzēra, jo neiesi jau alkohola talonu laist vējā. Pārlieku bezbēdīgi uz šīm pārmaiņām tomēr nevajadzētu raudzīties, jo ar krutku saistītā lielākā traģēdija notika veselus 11 gadus pēc 1995. gada, tātad treknajos gados - 2006. gada rudenī Preiļos ar bēdīgi slaveno saindēto alkoholu, kurš tautā tika nokristīts par «Preiļu dzidro», saindējās simt cilvēku un 17 no viņiem šī saindēšanās beidzās letāli.
Bet atgriezīsimies pie 1995. gada, kad viens no populārākajiem dzērieniem vēl bija tā sauktais Ķirzakas smaids, un pie Dienas raksta. Tolaik Latvijas iedzīvotāji izvēlējās galvenokārt stipros dzērienus - 68 procenti izdzertā alkohola bija degvīna izstrādājumi, vīns un alus tika patērēts tikai pa 16 procentiem katrs, savukārt Dānijā 1993. gadā 58 procenti no pārdotā alkohola bija alus. Protams, šie skaitļi var būt pamats diskusijai par to, kad iedzīvotāji ir laimīgāki - kad viņi var dzert, ko un cik vēlas, vai tad, kad darbi un Ceļu policija neļauj iedzert vairāk par glāzi alus vai vīna pēc pusdienām. Taču statistika liecināja, ka 1994. gadā no katra tūkstoša Latvijas iedzīvotāju 13 bija alkoholiķi. Visvairāk šīs slimības skarto bija Rēzeknē un Rēzeknes rajonā, Valkas rajonā, Ventspilī un Liepājā, kā arī abos šajos rajonos, Daugavpilī, Saldus, Balvu, Kuldīgas un Bauskas rajonā.
Lai gan 90. gadu sākumā Latvijai oficiāli neizdevās tuvoties savam absolūtā alkohola patēriņam uz vienu iedzīvotāju - 1980. gadā sasniegtajiem 11,3 litriem -, no saindēšanās mirušo skaits tālaika rādītājus toties krietni pārsniedza. (Viens no iemesliem, kas arī tika minēts rakstā, - alkohola valsts monopola zaudēšana, ko izmantojuši blēdīgi tirgoņi, ieplūdinot tirgū nekvalitatīvu alkoholu.) Arī alkohola psihožu skaits 90. gadu sākumā bija lielāks nekā 1980. gadā (te gan varētu iebilst, ka padomju laikos dzērājs bija tik bieža parādība, ka visas psihozes ne tuvu netika uzskaitītas). 1995. gadā no alkohola psihožu sekām nomira 21 cilvēks. Valsts narkoloģiskās slimnīcas intensīvās palātas nodaļā Dienai bija iespēja pārliecināties, ka slimnieks, kurš iepriekšējā vakarā, pēc viņa sievas vārdiem, bija no limonādes pudeles dzēris kaut ko pilnīgi nebaudāmu, vēl nākamās dienas pēcpusdienā bija bezsamaņā, neskatoties uz ārstu pūlēm viņu no šā stāvokļa dabūt ārā. Delīrijā slimniekiem parasti rādoties murgi, kuros tiek apdraudēta viņu dzīvība, vai arī slimnieki dzirdot balsis, kuru iespaidā viņi mēģina nodarīt sev miesas bojājumus - pārgriezt kaklu, nogriezt rokas vai mēli, izdarīt pašnāvību. Kāds pēc mēnesi ilga plosta slimnīcā nokļuvis cilvēks stāstījis, ārstuprāt, visai tipisku halucināciju - viņš «redzējis» krievu armijas karavīrus, kas galvaskausā vārījuši zupu no cilvēkiem nogrieztiem deguniem un ausīm, bet viņam likuši kurināt uguni, līdz kamēr aizbēdzis. Viņaprāt, karavīri vēl joprojām klaiņojot vietējā mežā.
Nu ko - lai gan laiki mainījušies un mēs vairs nedzeram kā traki, šodien iespēja mežā ieraudzīt «zaļos cilvēciņus» pastāv arī skaidrā prātā.