c.). Tāpat būs vesels lērums mākslas un aktīvās atpūtas aktivitāšu gan lieliem, gan maziem - radošās darbnīcas, DJ konkurss, tirdziņš, koku galotnēs izvietota virvju trase, kafejnīca uz augstas platformas, brīvais kritiens vai trošu nobrauciens, būs ūdens atrakcijas, lāzerpeintbols, izlaušanās spēle no bunkura, 3D virtuālās realitātes izjušana u. c. «Latiņu esam uzlikuši visai augstu. Būs forši un arī ģimeniski,» saka Zigurds, kurš sevi Latvijā redz tieši pasākumu rīkošanā, lai gan «iepriekšējā dzīvē» bijis kuģa komandieris NBS Jūras spēkos un Krasta apsardzē. Tiesa gan, dzimtenē viņš tuvākajos gados sev plāno izveidot tādu kā «bāzes ostu», taču ziemās un pasākumu starplaikos - ceļot pa pasauli, smeļoties jaunus iespaidus un iedvesmu.
Burinieks no grāmatas
Zigurds ir no Lēdurgas, uzaudzis ezera tuvumā, tāpēc doma par ūdeņiem un kuģiem viņam vienmēr likusies saistoša. Īstais iemesls, kāpēc viņš pēc vidusskolas izlēma tēmēt uz NBS Jūras spēkiem un stāties Aizsardzības akadēmijā, gan bija emocionālāks: «Es vidusskolas pēdējā klasē iemīlējos meitenē, bet izšķīrāmies. Sirds sāpe bija tik liela, ka izdomāju - iešu tagad armijā, gadu nodienēšu un tad skatīšos, kas dzīvē būs tālāk.» Latvija bija tikko kā iestājusies ES, un Vācija piedāvāja iespēju šajā valstī mācīties dažiem Latvijas militāro spēku pārstāvjiem. Zigurds nosprieda, ka šī iespēja jāizmanto, izturēja nopietno atlasi un nākamos trīs gadus pavadīja Vācijas Militārajā jūras akadēmijā.
Viņš atceras, kā jau 7. klasē skolā vācu valodas apguves grāmatā lasījis par trīsmastu barku Gorch Foch, uz kuras katram Vācijas Jūras spēku virsniekam jāiziet obligātā prakse. «Man bija dedzīga vēlme kādreiz tur nokļūt. Viņu maršruts, dzīve uz šī kuģa, gulēšana šūpuļtīklos zem klāja, kāpšana mastos 45 m augstumā glābt buras vētrā…» Zigurds stāsta. Un, lūk, sākot studēt Vācijā, Zigurds jau pirmajā dienā uzzināja, ka programmas ietvaros uz Gorch Foch viņam tiešām būs jāpavada sešas nedēļas! «Sapratu - viss ir pareizi, esmu tur, kur man jābūt. Tik viegli palika, jo sākumā vēl nevarēju saprast - ir tas priekš manis vai nav, gribas vai negribas.»
Zigurds kā viens no ārzemju kadetiem Vācijā apguva kaut ko no visa - kuģu navigācija, ieroču tehnika, personāla vadība. Tomēr kopumā šajā militārajā augstskolā katrs topošais virsnieks tiek vērtēts nevis pēc dienesta pakāpes, bet gan ļoti individuāli: kas katram labāk padodas, uz to viņu arī virza. Disciplīna bija dzelžaina, un Zigurdam, kurš pēc dabas ir vairāk radošs brīvdomātājs, ar to sākumā gāja pagrūti, sevišķi praksē uz burinieka. Uz tā kadeti mācījās dzīvot uz jūras un darboties komandā - tas tika iedresēts pamatīgi, jo uz kuģa vienatnē neko paveikt nevar. Turēt visiem līdzi Zigurdu motivēja apziņa, ka viņš Vācijā pārstāv ne vien sevi, bet arī Latviju. Mēs taču varam! Trīs studiju gados Zigurds gan ar Gorch Foch, gan ar fregatēm apceļojis teju visu Eiropu, pabijis arī Dienvidāfrikā, Namībijā u. c. Bet, kad virsnieka pakāpe bija rokā, viņš atgriezās Latvijā, kur sāka dienēt pašmāju NBS Jūras spēkos.
Uz štābu negribēja
Iegūtā izglītības bagāža ļāva straujāk uzdienēties, lai gan savu lomu spēlēja arī tas, ja «skaldi un valdi» vietā spēji saprasties ar padotajiem, runāt ar viņiem un viņus virzīt, paskaidrojot, kāpēc kaut kas jādara, Zigurds spriež.
Viņš sāka kā kuģa P-01 radiotehniskās komandas komandieris, kur pienākumi bija nodrošināt radiosakarus gan starp Latvijas kuģiem, gan mācībās ar NATO un citu valstu kuģiem. Zigurda pakļautībā bija trīs sakarnieki, ko viņš arī apmācīja. «Vācijā mums pirmajā pusgadā iemācīja to, ko Latvijas Jūras spēkos un Aizsardzības akadēmijā iemāca trijos vai četros gados. To man sākumā bija grūti sagremot, daudzas lietas man likās pašsaprotamas, bet es sapratu, ka citiem tas tā nav un ka viņiem jāskaidro pamati, lai kopējo prasmju līmeni celtu uz augšu,» Zigurds stāsta. Vēlāk viņš kļuva par kuģa komandiera palīgu un Jūras spēkos jutās visnotaļ labi. «Sevišķi, kad gājām jūrā. Es, jauns džeks, naktī stūrēju kuģi no Rīgas ostas uz Liepāju, kamēr zem klāja visi guļ, zinot, ka es te augšā esmu un viss būs kārtībā. Tas deva lielu pacilātības sajūtu - tev jau agrā jaunībā tiek uzlikta liela atbildība, ar kuru tu mācies apieties,» Zigurds saka.
Tiesa, ar algu vien bija par īsu, nācās piepelnīties arī citur, un šī iemesla dēļ Zigurds no patruļkuģu eskadras aizgāja strādāt uz Krasta apsardzi, kur dežūru grafiku bija vieglāk savienot ar kādu blakusdarbu (to Zigurds uz neilgu laiku atrada nekustamo īpašumu sfērā, taču ātri saprata, ka tas viņu nesaista). Krasta apsardzē kuģa komanda bija maza, bet labi iepazīta un saliedēta ģimene. Zigurds iemācījās sabalansēt un novērtēt to, ka priekšnieks ir viņš, bet dzīves un dienesta pieredzes, kā arī praktisko prasmju vairāk ir viņa padotajiem. «Pat dienesta pakāpē mazi cilvēki izšķir ļoti lielas lietas, un komandieris noteikti nav svarīgākā persona uz kuģa,» viņš smaida.
Darbs bija interesants, kolēģi - draudzīgi, bet visgrūtāk bija pierast pie darba vides. Tobrīd Jūras spēkiem daļa kuģu bija stipri novecojuši - ja kajītē nav ne ventilācijas, ne kondicioniera un valda +45 grādi, ir grūti strādāt produktīvi. Tomēr teikt ardievas dienestam Zigurdu pamudināja apziņa, ka pēc kuģa komandiera amata un būšanas jūrā kopā ar kuģa apkalpi nākamais karjeras pakāpiens ved uz darbu štābā, faktiski - birojā. «Tas īsti nebija tas, kā varēju iedomāties savu turpmāko dzīvi,» viņš saka par lēmumu kaut ko mainīt.
Bulgārijas ballītes
Tā kā Zigurdam jau bija saites ar Vāciju un uz turieni bija pārcēlusies arī daļa ģimenes, turklāt Vācija nesen bija atvērusi savu darba tirgu ārvalstniekiem, viņš nolēma izmantot visus šos faktorus, nodibināja SIA ZEV Investment un sāka iekārtot Latvijas iedzīvotājus darbā Vācijā. «Meklēju darbiniekus cukura un automašīnu fabrikām - gan inženierus, gan strādniekus,» Zigurds stāsta, bet piebilst, ka tas bijis grūts uzdevums, jo mūsu cilvēku kompetences un valodu prasme nereti nesniedzās līdz vācu darba devēju prasībām un vajadzībām. Dažas porcijas darbinieku (tostarp arī draugus un paziņas) viņš uz Vāciju aizveda, taču bizness aprāvās brīdī, kad atklājās - vācu partneris nav turējis solījumu un atbraucējus izmitinājis dzīvoklī, kas drīzāk bija saucams par midzeni. Zigurds jutās kā bez vainas vainīgs krāpnieks un tā turpināt negribēja. «Tā man bija mācība un pagrieziena punkts. Sapratu - jā, naudu pelnīt ir forši, bet skatīties tikai uz to un neņemt vērā neko citu tomēr nav tas pareizais virziens, kā iet pa dzīvi.»
Zigurds gribēja gan radoši izpausties pats, gan dot kaut ko cilvēkiem, un viņu saistīja pasākumu organizēšana. Iespēju to darīt viņš atrada Bulgārijas kūrortā, kur rezultātā pavadīja četras vasaras. «Rīkojām Holi festivālu pludmalē, tikai mazākā, ekskluzīvākā formātā, pasākumus uz trīsstāvīgas jahtas, arī milzīgā klubā un citas ballītes - pārsvarā tūristiem no Holandes, Vācijas, Anglijas,» Zigurds atceras un stāsta, kā, pateicoties priekšniekam, apguvis aktīvās pārdošanas prasmes, sapratis, ka spēj to darīt labi, un daudz ieguvis pašizaugsmei un pašapziņai.
Atklājums par savu prasmi pārdot Zigurdam vēlāk noderēja, pastrādājot uzņēmumā Valmieras stikla šķiedra par pārdevēju starptautiskajā tirgū. Viss šajā darbavietā bija lieliski, tomēr pēc pusgada Zigurds vēlreiz bija pārliecinājies, ka biroja darbs «no - līdz» nav priekš viņa, jo radošais potenciāls lauzās uz āru. Viņš savulaik ir pabeidzis Lēdurgas Mākslas skolu un vienmēr esot jutis - mākslinieks nebūs, bet darīs radošas lietas.
Lādiņš atsver izdevumus
Starplaikos starp Bulgārijas vasarām Zigurds daudz ceļoja un vienlaikus lūkoja pēc idejām, ko varētu realizēt dzimtenē. «Kādu laiku bēgu no Latvijas prom, jo likās, ka citur viss ir labāk, bet tad kā Sprīdītis sapratu, ka nekas tālu nav jāmeklē un viss atkarīgs no sevis paša.» Vienlaikus Zigurds atzīst, ka nākotnē Latvijā iecerējis rīkot pasākumus un iekārtot kādu vasaras atpūtas vietu ar kafejnīcu, laivu bāzi un ūdens izklaidēm, taču par sapelnīto naudu ziemas pārlaist citur. Paralēli viņš kopā ar radiem Ukrainā sācis koka namiņu ražošanas biznesu Skandināvijas tirgum. Tiesa, šī nodarbe šobrīd iepauzēta, jo jādabū gatavs Holi krāsu festivāls Lucavsalā. Zigurds ir tā iniciators un pārraugs, kas ir uz viena viļņa ar pārējo savākto komandu - visi kopā festivāla dienā gan pastreso, gan izbauda savu veikumu. Lai pērn sarīkotu pirmo Holi krāsu festivālu, Zigurds laida apritē savus finanšu iekrājumus un aizņēmās no draugiem. Kaut arī nekas daudz nopelnīts netika, festivālā gūtais enerģētiskais lādiņš atsvēris visus izdevumus. Zigurds cer, ka šogad cilvēki par Holi jau zinās vairāk, bet vēl pēc pāris gadiem tas nesīs arī finansiālu atdevi. Turklāt Zigurdam padomā vēl viens mini festivāls Rīgā…