Nesen jūsu bijušo kolēģu avīzi nopirka bijušais čekists. Vai tā?
Jā, [Aleksandrs] Ļebedevs (iesmejas). Viņš nopirka divus laikrakstus - The Independent un arī Evening Standard.
Vai viņš ir ietekmējis The Independent saturu?
Liela daļa cilvēku, iespējams, teiktu, ka ne.
Īstermiņā?
Iespējams, viņš to dara citu iemeslu dēļ.
Kādēļ lai kāds pirktu avīzi laikā, kad tām neiet spīdoši?
Cilvēki bija ļoti pārsteigti, taču viņš iegulda naudu tajā. Sākumā cilvēki varbūt bija nervozi, bet es domāju, ka viņš dara labu darbu.
Vai briti pierod pie fakta, ka agrāk tik nabadzīgie krievi tagad pērk...
...futbola klubus un avīzes? Londona sāk pierast pie krievu invāzijas. Tā ir interesanta. Bija pat kāds krievs - Uzmanovs -, kurš gribēja nopirkt futbola klubu Arsenāls, bet viņam neatļāva. Abramovičs nopirka Chelsea.
Vai briti to uztver pragmatiski?
Daži ir norūpējušies, bet liela daļa uztver ļoti pragmatiski, viņi pat nedomā par to.
Vai šāda atslābinātība saistīta ar vēsturisko pieredzi?
Lielbritānijā lielai daļai britu nav gandrīz nekādas sapratnes par Krieviju un Austrumeiropu, bijušo padomju kultūru. Viņi jūtas neitrāli šajā jautājumā. Viņiem nav tās bažas, kas varētu būt jums.
Tātad viņus tas neuztrauc?
Nē, tas viņus sāk uztraukt, bet ne tāpēc, ka viņus uztrauc krievi, bet tāpēc, ka viņi vēlētos, lai lietas paliek angļu īpašumā. Tātad vairāk emocionālu iemeslu dēļ.
Un par ķīniešu investoriem - vai par tiem jūs neuztraucaties? Ķīna ignorē cilvēktiesības.
Es domāju, ka tas uztrauc gan. Jūs zināt [ievērojamākā mūsdienu] ķīniešu mākslinieka Aja Veiveja aizturēšanas gadījumu? Tam bija milzu rezonanse - un ne tikai mākslas pasaulē. Cilvēkus tiešām uztrauc cilvēktiesības.
Kāda reakcija bija, uzzinot par Annas Poļitkovskas slepkavību? Tikpat liela kā Aja Veiveja aizturēšanas gadījumā?
Lielāka.
Un Ļitviņenko gadījumā?
Tas pats, milzīga rezonanse.
Britiem joprojām nerūp, ka viņu avīzi pārņem bijušais čekists?
Nav tā, ka tādas lietas viņiem nerūp, bet viņi to pilnībā nesaprot.
Acīmredzot šai ziņā ir atšķirība starp mazo, jauno un nedrošo latviešu nāciju un lielo, labi bruņoto un visai pašpārliecināto britu nāciju.
Iespējams. Mums nav okupācijas pieredzes. Tā kā uzvedības formas, kas jūs dara nervozus, mums ir jaunas, mēs tās pat īsti neievērojam. Taču es labi saprotu, ka jūs pārņem šausmas, redzot, ka kādreizējais čekists nopērk angļu avīzi.
Kādēļ jūs pametāt avīzi un pievienojāties mākslas pasaulei?
Es strādāju laikrakstā The Guardian desmit gadus, avīzei iestājās ekonomiskas grūtības, un tā nolēma atlaist darbiniekus. Es pametu avīzi, jo izdevēji faktiski nolēma beigt mārketingu, un pievienojos Teita galerijai. No Jaunās Teita galerijas viedokļa tā bija ekonomiski pamatota izvēle.
Vai tas nozīmē, ka Teita galerija nepārstāja nodarboties ar mārketingu?
Teita galerija ir cits zvērs. Guardian - kā visas avīzes - cieš no līdzekļu trūkuma. Redakcionāli tā ir ārkārtīgi vitāla avīze, taču nav saprotams, kā no tā taisīt naudu. Tā atsakās no žurnālistiem, reklāmas un mārketinga komandām, respektīvi, mēģina noturēt kuģi virs ūdens. Šis ir bezprecedenta apcirpšanas laikmets. Katra avīze Eiropā cērp. Kad aizgāju no avīzes pēc desmit gadu darba, Teita galerija burtiski uzreiz uzaicināja mani uz sarunu. 40% no Teita ienākumiem ir valsts dotācijas, 60% - privātie ienākumi. Tā ir ļoti atšķirīga organizācija no avīzes.
Vai nauda, ko jūs saņemat no valsts, ir tērējama noteiktiem mērķiem?
Valstij nav nekādas iesaistes tajā, kā līdzekļi tiek iztērēti.
Vai tiešām valsts neizvirza prasības, kā nauda jātērē?
Jā, Lielbritānijā tādā izpratnē nav valsts kontroles. Vienīgais, ko valsts no mums pieprasa, - jābūt brīvai ieejai. Jāmaksā tikai par ieeju izstādēs, nevis par pastāvīgo ekspozīciju. Dažām organizācijām grieziens bija pat līdz 80% no līdzšinējām dotācijām. Teita galerijai, Britu muzejam un Nacionālajai portretu galerijai valsts pateica - mēs griezīsim tikai 15%, bet ieeja jāpatur brīva.
Bet kā jūs varat izdzīvot, ja neģenerējat naudu?
Mēs ģenerējam naudu. Pirmām kārtām jāģenerē vairāk naudas no sponsoriem...
Pat krīzes laikā?
Ja jūs esat Teita galerija, respektīvi, iespējams, viens no trijiem galvenajiem pasaules muzejiem, jums ir sponsori, ar kuriem runājat visu laiku. Vēl jāredz, vai tas ir pietiekami, lai nosegtu nepieciešamo, taču līdz šim sarunas ir bijušas ļoti pozitīvas. Ja dotācijas būtu apgrieztas, teiksim, par 25%, mēs būtu radikāli citā situācijā, bet ar 15% mēs joprojām esam spējīgi saglabāt savu integritāti, vienkārši jāstrādā smagāk. Piemēram, dažas izstādes, kas līdz šim bija četrus mēnešus, tagad būs pusgadu. Tādā veidā tu pagarini vērtību.
Reizēm šķiet, ka pēdējā laikā muzeju dotētāji, arī valdība, mēģina padarīt muzejus gandrīz vai par rotaļlaukumiem, lai tikai nāktu vairāk cilvēku.
Mēs neveidojam to par rotaļlaukumu. Teita galerijas mērķis ir informēt un izglītot, un palielināt publikas saistību ar mākslu. Jums tiek iedots noteikts budžets, un jūs mēģināt panākt, lai tas darbotos tajā virzienā. Mēs arvien taisām pasākumus lielām auditorijām, bet tai pašā laikā mēs taisām arī pasākumus, kas ir radoši interesanti, taču pavisam noteikti ģenerēs mazas auditorijas. Šī «ekoloģija» jāuztur līdzsvarā. Mēs neesam vieta tikai lielām izstādēm. Nākamgad, piemēram, jūs redzēsit lielu Demjena Hērsta izstādi, bet līdzās būs virkne jaunu un mazpazīstamu mākslinieku izstāžu, kas rada pamatu nākamajai mākslas paaudzei. Mēs visiem spēkiem uzturam līdzsvaru starp lielo un jauno. Tai pašā laikā Teitā jūs ieraudzīsit ļoti labu veikalu un restorānu. Mēs cenšamies panākt, lai cilvēki atstātu vairāk naudas Teita galerijā, taču tas nav iemesls, kāpēc mēs aicinām cilvēkus uz Teitu.
Bieži jautā, vai līdzšinējie muzeji vispār ir dzīvotspējīgs fenomens un kā sadzīvot ar jaunajām tehnoloģijām. Cik lielā mērā, jūsuprāt, muzeji piedzīvo reālas pārmaiņas? Vai šādi jautājumi ir vienkārši polemika?
Tie piedzīvo reālas pārmaiņas. Piemēram, man šķiet, ka tiešsaistes un virtuālās realitātes parādīšanās ir ļoti noderīga muzejiem. Tas nemaina to, ko darām, taču tas atļauj mums uzrunāt citu auditoriju. Mēs nemainīsim mūsu darāmā būtību, jo muzejs ir kuratoru vadīta organizācija. To nevada naudas cilvēki, to vada mākslas pasaule, un tā tam jāpaliek vienmēr.
Kādi ir jūsu uzdevumi un pienesums Teita galerijai?
Es vadu departamentu, kas saucas Teita mediji un auditorijas. Tas dara divas lietas - vada interneta vietni un mārketinga un publicitātes darbību. Mums ir dalībnieku programma 100 tūkstošiem cilvēku. Tā ir milzīga programma cilvēkiem, kas maksā vidēji 1500 sterliņu mārciņu gadā par pieeju visām izstādēm un norisēm. Mums ir satura veidošanas nodaļa, kas rada Teita filmas un žurnālus. Mana atbildība ir nodrošināt, lai mūsu vēsts sasniegtu plašu auditoriju - ar reklāmu, tiešsaistē, ar publicitāti utt.
Vai tas nozīmē, ka jūs daudz laika pavadāt sociālajos medijos?
Jā, visvairāk laika mēs pavadām digitālajā telpā - radikāli jaunā mājaslapā, kuru pilnībā atvērsim novembrī. Mēs izplatām daudz informācijas sociālajos medijos. Taču tā ir tikai metode, lai panāktu, ka cilvēki nāk uz Teitu. Paši par sevi šie mediji neko nenozīmē. Tikai kārtējais kanāls, pa kuru sasniegt auditoriju. Es nepavadītu vairāk laika Facebook un Twitter, kā vien lai sasniegtu auditorijas, kas vēlas tikt sasniegtas tādā veidā.
Jums nekad nav bijušas šaubas par sociālajiem medijiem?
Šādas šaubas var rasties, bet, manuprāt, tās ir pilnīgi nevietā. Sociālos medijus pamatīgi kritizē cilvēki, kas uzskata, ka tie ir nesaturīgi.
Jā, es esmu viens no tiem.
Es nepiekrītu.
Kādi ir jūsu argumenti, ka tā nav?
Piemēram, viena no Twitter ģeniālajām iezīmēm - Twitter ir fantastisks, lai ievietotu saites uz ziņām un rakstiem, kas auditoriju citkārt nesasniegtu. Tā ir izplatīšanas metode. Jūs varat turēties pie savas pārliecības, bet, manuprāt, šajā jautājumā jūsu galva ir smiltīs. Twitter un Facebook nemaina to, ko Teita galerija dara, bet tā mums ļauj to prezentēt miljons dažādos veidos. Tas ir tiešām aizraujoši. Es savulaik domāju tāpat kā jūs, bet tagad domāju pilnīgi citādi.
Protams, jo apstākļi spieda jūs mainīt savas domas.
Nē, tas sākās Guardian pirms dažiem gadiem, kad redaktors Alens Rasbridžers lūdza katru žurnālistu atvērt Facebook un Twitter kontu. Cilvēki, gluži tāpat kā jūs, sarauca uzacis un nevēlējās to darīt. Bet, ja tu vēlies vadīt XXI gadsimta mediju organizāciju, tev tas ir jādara un tev ir jāspiež cilvēki to darīt, jo pretējā gadījumā viņi neiesaistās reālajā pasaulē. Tas nenozīmē, ka tev ir jāmaina žurnālistika, tas nozīmē, ka tu maini ziņu izplatīšanas veidu.
Atvainojiet, bet kaut kur ir robeža. Ja, teiksim, visi tagad sāks nēsāt videokameras, lai citi tiešsaistē varētu novērot viņu gaitas, jūs arī tam sekosit?
Nē, redaktors tikai teica, ka ir jāatver konts, bet neviens nespieda to izmantot. Galu galā žurnālists, kurš grib, lai viņu lasa iespējami vairāk cilvēku, neapšaubāmi gūs vairāk lasītāju, ja viņam būs Facebook un Twitter konts. Tev nav jāmaina tas, ko tu raksti, bet tev ir jāiesaistās tajā komunikācijas veidā. Ja jūs papētīsit lasītāju uzvedību, tad pārliecināsieties, ka viņi pavada daudz laika sociālajos medijos, - tie nav tikai bērni un muļķi, kas tur uzturas. Skatieties, kas notiek Irānā, Irākā un Ziemeļāfrikā, - daudz kas šejieni no turienes sasniedz sociālajos medijos. Protams, ir problēmas ar informācijas autentiskumu un ticamību. Taisnība, sociālajiem medijiem ir arī pilnīgi muļķīga un rotaļīga puse.
Pirms pāris dienām man kāds paziņa, daļēji jokojot, sacīja, ka tīmekļa vietņu laikmets ir noiets. Ko jūs teiktu par tādu apgalvojumu?
Nē, jo Facebook un Twitter loma ir panākt, lai cilvēki atnāktu uz jūsu mājaslapu. Paši par sevi tie nedara neko. Mūsu mājaslapu apmeklē ļoti daudz cilvēku, pateicoties Facebook un Twitter.
Jums nav tādas sajūtas, ka jūs pavadāt Twitter laiku, ko labāk būtu bijis pavadīt citviet?
Nē, taču ir jābūt disciplinētam, lai šķiestu savu laiku ar mēru. Jums vajadzētu atvērt Twitter kontu, mēnesi sekot 10 cilvēkiem, kas jums šķiet interesanti, un tad redzēsim, vai pēc mēneša jūs apgalvosit, ka tas nav domāts jums.
Iespējams. Azartu nav grūti uzdzīt. Apzinos, piemēram, ka, sākot sekot līdzi futbolam, mani tas ātri aizrautu.
Turklāt kā jūs varat strīdēties par kaut ko, kur jūs neesat bijis? Man arī bija tādi uzskati kā jums, bet tas ir defensīvs uzskats.
Jā, tas ir defensīvs uzskats. Bet vai tiešām mums ir jākļūst azartiskiem attiecībā uz visu jauno?
Nē. Jūs skarat, manuprāt, interesantu jautājumu. Man ir Facebook konts, ko es nekad nelietoju. Tas ir pārāk personīgs, es nevēlos tāda veida attiecības ar ārpasauli. Twitter ir daudz bezpersoniskāks. Facebook mani maz interesē, bet Teitam tas ir ļoti svarīgs.
Pārejot pie tēmas par laikrakstiem - jūs minējāt, ka, par spīti tam, ka, piemēram, Guardian ir vitāls saturs, problēma visām avīzēm ir gūt naudu. Jums ir kāda interesanta perspektīva attiecībā uz to?
Neviens nezina, kā piesaistīt naudu tiešsaistes saturam. Saturs par maksu, daļēji par maksu, vispār neprasīt naudu par rakstiem tiešsaistē, maksāt par saturu tālrunī - ir visi šie varianti. Šis ir fantastisks masu eksperimentēšanas periods. Pēc desmit gadiem cilvēki atskatīsies uz mūsu laiku kā laikmetu, kad avīžu modelis bija pilnīgi avarējis, avīžu finanšu modelis bija pilnīgi avarējis un avīžnieki mēģināja jaunas idejas katru gadu, katru mēnesi mainot avīzi. Vienas avīzes ir bez maksas, citas prasa maksu par saviem rakstiem internetā, trešās kaut kur pa vidu. Un es nedomāju, ka viens modelis ir pareizāks nekā otrs.
Cilvēkiem vajadzēs nopietnu analīzi un labus rakstus, bet kas maksās žurnālistiem?
Tas ir galvenais jautājums, bet uz to nav atbildes. Taču, manuprāt, interesantas tēmas parādās - gan bez galīgiem secinājumiem. Mēs uzzinām, ka cilvēki faktiski ir gatavi maksāt par tiešsaistes saturu, taču tas ir daļēji atkarīgs no platformas, uz kādas tas tiek pasniegts. Cilvēki pērk ļoti lielu skaitu viedtālruņu programmu. Piemēram, Guardian ir iPhone aplikācija, uz kuru ir pierakstījušies apmēram 150 tūkstoši cilvēku, un viņi par to maksā. The Times ir saturs par maksu, bet laikraksts neesot skaidrībā par lietotāju skaitļiem. Tas nozīmē, ka tie nav lieli, jo pretējā gadījumā, tas skaitļus atklātu. New York Times tikko ir noslēpies aiz daļējas maksas, un šķiet, ka tas tiks galā ar situāciju visai veiksmīgi. Mēs pašlaik esam pārejas periodā, taču es domāju, ka mūsu bērni maksās par tiešsaistes saturu. Mediju organizāciju problēma ir, ka mēs esam pieķērušies vienam modelim, cenšamies radīt jaunu modeli un nevēlamies laist vaļā veco, pirms neesam pārliecināti par jauno. Un mēs neesam pārliecināti, un tas prasīs pusi paaudzes laika, lai to saprastu. Taču es neuzskatu, ka cilvēki nemaksās par saturu tiešsaistē. Es domāju, ka viņi maksās.
Es arī tā domāju, jo tā ideja, kas virmoja gaisā pirms kāda laika, ka «ikkatrs» ar emuāru un ar kameru aprīkotu viedtālruni var kļūt par žurnālistu, ir muļķības.
Jā, tās ir muļķības. Lielisks piemērs ir WikiLeaks. Viņi nespētu izdarīt to, ko viņi izdarīja, ja New York Times, Der Spiegel un The Guardian nebūtu savstarpēji vienojušies, ka publicēs tos stāstus. Ja WikiLeaks uz savu roku būtu publicējis savus atklājumus, tam nebūtu tāda efekta kā šajā gadījumā, kad trīs lielas mediju organizācijas vienojās un publicēja saturu tajā pašā dienā. Tā ka laiks aizmirst to domu, ka ir viens risinājums vai faktors - veiksme allaž slēpjas kombinētā darbībā. Katrs cilvēks nespēj būt žurnālists, bet lielajām mediju organizācijām ir jāstrādā arī ar saturu, ko tās nav radījušas pašas, dodot tam platformu.
Motivācija, kas varētu jauniem cilvēkiem likt izšķirties par avīžu satura pirkšanu, varētu būt tā saistīšana ar tehnoloģiskām «rotaļlietām», kā iPad. Vai tā?
Jā, ir zināma žurnālu attīstība saistībā ar iPad. Daudzi cilvēki saka, ka iPad būs žurnālu glābējs. Tā nebūs. Taču tas ir interesants modelis, jo tas ir lielisks veids, kā lasīt tiešsaistes ziņas. Drīz nāks kāda cita jauna platforma, un arī tā nebūs žurnālistikas glābēja, bet tas būs solis uz arvien lielāku gatavību maksāt par saturu. Vecais modelis, kurā tika pieņemts, ka visiem laikrakstiem tiks gana reklāmas, lai izdzīvotu, manuprāt, ir miris. Es domāju, ka nākotnes modelis būs jaukts - tas ir tas, ko mēs tagad mācāmies.
Protams, ir arī nišas žurnāli, kā Times literārais pielikums.
Tas ir citādi - par nišas publikācijām cilvēki ir gatavi maksāt. Problēma ir vispārējo ziņu laikrakstiem.
Tādā gadījumā viens risinājums ir sadalīt ziņu laikrakstus specializētos izdevumos.
Jā, un vēl viens variants ir domāt ne tikai par laikrakstu auditoriju, bet cilvēkiem, kuriem var pārdot citas lietas, nevis ziņas. Guardian ir liela iepazīšanās vietne internetā, arī ceļojumu pārdošanas vietne. Uztvert savu interneta vietni mazāk kā laikrakstu, vairāk kā ar citu saturu piepildāmu platformu ir cits veids, kā piesaistīt tai naudu.
Vai, jūsuprāt, pārmaiņas medijos mainīs politisko ainavu?
Es domāju, ka to mainīs pārmaiņas mediju tehnoloģijās. Respektīvi, interesants ir fakts, ka politiķi var runāt ar auditoriju tieši, bez avīžu starpniecības.