Par inovācijas neizmērojamo nozīmi tautsaimniecībā un uzņēmējdarbības konkurētspējas veicināšanā šaubas nerodas vairs nevienam - Eiropas Inovācijas tablo pērnā gada nogalē nepielūdzami rāda, ka Latvija šajā sarakstā inovācijas pielietojuma ziņā atrodas pašā lejasgalā. Zem Latvijas atrodas tikai Rumānija, virs Latvijas vēl 45 valstis, pašā virsotnē - Zviedrija. Veiksmīgai uzņēmējdarbībai un konkurētspējas veicināšanai, jo īpaši saspīlētos ekonomiskajos apstākļos, svarīgākais priekšnosacījums ir neatlaidība un vēlme darboties. Kā vēstī sens arābu sakāmvārds: «Tas, kurš grib kaut ko paveikt, atradīs līdzekļus, kā to izdarīt, savukārt tas, kurš negrib neko darīt, atradīs iemeslus, lai to nedarītu.» Šīs situācijas mainīšanai nepieciešams mainīt ne vien domāšanu un sabiedrību jau no bērnudārza vecuma radināt pie inovatīvas domāšanas, bet arī veidot dažādas inovācijas atbalsta struktūras, kas ne vien gatavo jauno paaudzi, bet arī pilnveido jau esošo uzņēmēju darbību un veicina uz zināšanām un inovāciju virzītas ekonomikas attīstību.
Akmens valdības dārziņā
Par pozitīvu valsts ekonomiskās attīstības scenāriju Latvijā ir runāts jau kopš 2000.gada, turklāt izstrādāti vairāki dokumenti šīs situācijas uzlabošanai, piemēram, Latvijas Nacionālā inovācijas programma 2003.-2006. gadam, taču pozitīvu rezultātu nav izdevies panākt. Kā jau Latvijā, uz viena un tā paša grābekļa kāpjam atkal un atkal. Viss notiek tieši pretēji plāniem - arvien spējīgākie Latvijas zinātnieki aizbrauc uz ārzemēm, Latvijas zinātnieku izgudrojumus un pētījumu rezultātus par smieklīgām summām nopērk ārzemju uzņēmumi. Latvijas mazie augsto tehnoloģiju uzņēmumi (bez valsts atbalsta) nespēj paplašināt ražošanas apjomus līdz tādam līmenim, kas ļautu iespiesties ārvalstu tirgos, savukārt valsts iepirkums, kura vienīgais kritērijs ir zemākā cena, dod priekšroku ārvalstu produkcijai par dempinga cenām.
Apslēptais potenciāls
Latvijā ir pietiekami augsts intelektuālais potenciāls, un ir skaidri redzams, ka līdz šim pie veiksmīgas apstākļu sakritības - laba ideja (zinātniskā darba rezultāts), labs menedžments, tirgus zināšanas, prasme strādāt ar ārzemju partneriem investīciju piesaistē u.c. - ir sasniegti vērā ņemami rezultāti (Grindex - farmācija, Sidrabe - pārklājumu tehnoloģijas, SAF-tehnika - telekomunikācijas, HANSA Electronics - elektroniskā aparātbūve, BIOSAN - medicīniskā aparātbūve u.c.). Tajā pašā laikā nevar nepamanīt, ka jau esošajos augsto tehnoloģiju uzņēmumos parādās kvalificēta darbaspēka deficīts un jauna produkta ceļš līdz globālajam tirgum kļūst arvien komplicētāks. Ir skaidrs, ka, lai cik spēcīgs būtu Latvijas intelektuālais potenciāls un ievērojami panākumi pētniecībā, ja nebūs izveidojies atbilstošs ražojošais sektors un uzņēmējdarbības vide, kas ir spējīga ātri absorbēt jaunās zināšanas, uz zināšanām balstītā ekonomika tā arī paliks tikai programmu, plānu un dokumentu līmenī.
Trūkst valsts atbalsta
Diemžēl valsts atbalsta programmas līdz šim nav veicinājušas jaunu, tehnoloģiski orientētu uzņēmumu veidošanos. Rīgas Zinātnes un tehnoloģiju parka ideja ir palikusi tikai nodomu protokola līmenī, Rīga un Rīgas reģions, kur koncentrēts visaugstākais zinātnes un tehnoloģiju potenciāls, ir izslēgti no valsts atbalsta saņemšanas biznesa inkubēšanai tehnoloģiskajos centros un biznesa inkubatoros. Publiskais iepirkums neveicina Latvijas uzņēmumu piedalīšanos iepirkumu konkursos. Uzskatāms piemērs ir e-talona ieviešana Rīgas transporta sistēmā - tas pilnībā būtu bijis pa spēkam Latvijas zinātniekiem un ražotājiem, turklāt visa iepirkumā iztērētā nauda būtu palikusi Latvijā. Šo uzskaitījumu varētu turpināt un turpināt... Finansējuma trūkuma dēļ ir faktiski pārtraukusi darboties IZM koordinētā TOP (tirgus orientēto pētījumu) programma, ar kuras palīdzību izveidojušies vairāki desmiti uz jaunām tehnoloģijām orientētu uzņēmumu (BIOSAN - medicīniskā aparātbūve, BTC - biotehnoloģijas, LĀSMA - rūpniecības automatizācija, SILVANOLS - uz dabas vielu bāzes izstrādāti ārstniecības un kosmētikas līdzekļi u.c.)
Rīcības plāns
Kā rīkoties, un vai viss jau nav zaudēts? Pirmkārt, jāsaprot, ka izveidot uz zināšanām balstītu ekonomiku ir vismaz vidēja termiņa, ja ne ilgtermiņa pasākums. Otrkārt, jāsaprot, ka inovācija nav tikai jaunu produktu vai tehnoloģisko procesu izstrāde, bet gan viss pasākumu kopums (process) no idejas līdz tirgum, ieskaitot tehnoloģiju pārnesi, tirgus izpēti, uzņēmuma vadību, kadru audzināšanu, izglītošanu utt. Treškārt, jāsaprot, ka valsts var būt vislielākais Latvijā izstrādāto jauno tehnoloģiju un jauno produktu pasūtītājs un var dot būtisku ieguldījumu pārejā uz zināšanu balstītu ekonomiku. Ceturtkārt, nepieciešams izvērtēt, vai tiešām Latvijā nosakāmie perspektīvie (atbalstāmie, prioritārie) virzieni jānosaka, ekstrapolējot esošo tradicionālo nozaru attīstības perspektīvas. Visbeidzot, nopietni jāapsver iespēja arī Latvijā izveidot tehnoloģiju padomi vai tehnoloģiju aģentūru, kādas pastāv daudzās ekonomiski attīstītajās valstīs. Šāda aģentūra, profesionāli sadarbojoties ar zinātniekiem un uzņēmējiem, realizētu valsts pāreju uz zināšanām balstītu ekonomiku.
Reiz sarunā ar kādu augsto tehnoloģiju uzņēmumu no Latvijas, kas veiksmīgi savu produkciju eksportē, dzirdēju frāzi: «Paldies Dievam, ar Latviju mums nekāda biznesa nav. Un mēs nesūdzamies, mēs pat negribam par to runāt.» Vai šāds ir ceļš uz Latvijas Nokia? Vai ar šādu attieksmi pret pašmāju uzņēmumiem birokrātiskais aparāts plāno būvēt zināšanu balstītu ekonomiku?