Raugoties no tādas ģimenes viedokļa, kurā ir divi bērni un ienākumi uz rokas - netālu no mazturīgo statusa, iedzīvotāju ienākuma un sociālā nodokļa likmju rokāde, kā arī neapliekamā minimuma un atvieglojumu par apgādājamo palielināšana tikpat kā neko nemaina. Turpretī ir skaidrs, ka pievienotās vērtības un nekustamā īpašuma nodokļa celšana nepatīkami sitīs pa kabatu. Un ja vēl viņiem tiktu atņemts bērnu pabalsts, tad šādas ģimenes reālie ienākumi samazinātos pat par dažiem desmitiem latu mēnesī.
Tādēļ nav nekāds brīnums, ka arodbiedrības sola pievērst valdības uzmanību ne tikai pie sarunu galda. Aukstāks laiks var izrādīties mazs šķērslis, lai iedzīvotāji kavētos paust savu nepatiku pret valdības iecerēm grābstīties gar viņu jau tā plānajiem maciņiem.
Ja lūkojas no uzņēmēju viedokļa, arī tad nav par ko priecāties. Ko gan tiem palīdzēs aizrautīgā Latvijas Bankas, valdības un ekonomistu vairāksolīšana par iekšzemes kopprodukta pieauguma dažiem procentiem nākamgad? Darbaspēka izmaksas taču reāli palielināsies, tāpat kā preču un pakalpojumu cenas. Vai tad iedzīvotāji, kuru reālie ienākumi samazināsies, pirks vairāk? Kā izrādās, no lielajām ēnu apkarošanas iecerēm pāri ir palicis vienīgi čiks. Nav arī saprotams valdības kurlums pret darba devēju brīdinājumiem, ka daudzi uzņēmēji bankrotēs, bet vēl daudzi citi piepulcēsies ēnu ekonomikai.
Un vēl - tikai nevajag atkal sākt radīt iespaidu, ka galvenais vaininieks ir SVF, kas šoreiz neļāva ietaupīt uz 2. pensiju līmeņa iemaksu rēķina. Ja ne opozīcija, kura nespēj vai nemaz nevēlas piedāvāt konkrētas strukturālās reformas, tad sociālie partneri jebkurā laikā var valdībai norādīt, kur un kā samazināt tēriņus.
Ja viņu teiktais neliekas vērā ņemams, tad varbūt pārmaiņas pēc der ieklausīties valsts galvenajā kontrolierē, kura nemitas skandināt visiem, izņemot valdību, sen zināmo patiesību, ka nav iespējams izveidot budžetu, ja nav plāna, kādi ir būtiskākie darāmie darbi.