Tauta zāli apkārt negāza - pirmkārt, festivāla Kino un mūzika organizētāji par publicitāti Latvijas medijos īpaši nerūpējās. Naudas straumes šim acīmredzami dārgajam pasākumam plūst no Maskavas, tāpat kā to atspoguļojošo mediju pārstāvji - Krievijas TV, Izvestija u. c. lielo Krievijas masu mediju žurnālisti, kas festivāla organizētājiem, iespējams, palīdzēs nodrošināt viņu nojaušamo mērķi - īsi pirms Jaunā viļņa ambrāžas sarīkot festivālu ar kino devu. Katram savs bizness - un diez vai piezīmes par organizatorisko haosu un šī festivāla vietu Latvijas pārējo kinofestivālu kontekstā te spēs ko mainīt. Galu galā - festivāli arī ir bizness, kurš maļ, tas arī brauc, citus ignorējot (tam pierādījums ir arī šī septembra absurds - Arsenāla un Baltijas pērles teju sinhronā norise). Protams, par visu šo diez vai ir nojausma Emiram Kusturicam, kurš tika pieteikts kā Kino un mūzikas festivāla prezidents. Viņa monologā strāvoja lielas kaislības - pret dzīvi un pret kino. Emiram Kusturicam ir 57 gadi, tikko maijā Kannās viņš vadīja Certain Regard žūriju un būtībā ir arī viens no šī festivāla lolojumiem - saņēmis Zelta palmas zaru par savu agrīno filmu Kad tēvs bija komandējumā/When Father Was Away on Business (1985), Pagrīde/Underground (1995), labākā režisora balvu par Čigānu laiku/Time of Gypsies (1989). Pēdējā Kusturicas Kannās rādītā filma ir dokumentālā filma par futbola zvaigzni - Maradona (2008). Režisors, aktieris, mūziķis - Kusturicam ir vairākas identitātes un apbrīnojama radošā intensitāte. Pērn Kusturica sarakstījis autobiogrāfisku grāmatu, kuras nosaukuma tulkojums no serbu valodas - Nāve ir nepārbaudītas tenkas. Tā nesen izdota arī Itālijā un Francijā. Kusturicas Rīgas monologā bija daudz atsauču uz šo grāmatu - viņa dzīves pieredze mijās ar traģikomiskām ainiņām un lietišķiem padomiem jauniem režisoriem.
Laiks
Laiks, kurā dzīvojam, ir līdzīgs laikam, kad renesanse iegāja barokā. Renesanses laikā tika izgudrots tik daudz jaunu lietu, ka cilvēce tās īsti nespēja pielietot. Tagad ir līdzīgi - informācijas revolūcija rada tik daudz jauna, tik lielu informācijas apjomu, ka cilvēks nespēj ar to sadzīvot. Ja gribam izprast kino būtību, ir jāķeras pie saknēm. Es vienmēr esmu to pusē, kas meklē saknes, kas lūkojas tajā, kāds kino ir bijis savulaik.
Mūsdienās kino ir iesprostots starp divām idejām - kino kā cirku/izklaidi un to kino, kas asociējas ar Bergmana, Tarkovska Fellīni filmām. Ir jāatceras, ka kino nav tikai tas, ko ar to saprot Holivuda - ideoloģiski angažēta naudas mašīna, kas ražo milzīgu kvantumu filmu, globāli iznīcinot priekšstatu par to, ko kādreiz saprata ar jēdzienu kino. Mūsdienās tā otra - īstā - kino pamatbalsts būtībā ir vienīgi festivāli.
Uzskatu, ka mūsdienās cilvēce dzīvo bez koncepcijas, pakļāvīgi tam milzīgajam spēkam, kāds piemīt korporatīvajam kapitālismam. Ja mēs paskatāmies, kur šis milzīgais spēks, korporatīvais kapitālisms mūs dzen... Protams, arī komunisma idejas un to traģiskā realizācija, kādu pazīstam, nav pieņemama, bet arī šajā korporatīvajā kapitālismā ir sava veida «boļševiki», kas darbojas ar totalitārām, iznīcinošām metodēm. Tāpēc vienīgā izeja šajā situācijā ir spēja apzināties sevi, savu vietu - no kurienes nākam, kas esam, kurp dodamies?
Laikā, kad tirgus bija nabadzīgs, tapa izcilas filmas. Starp abiem pasaules kariem Holivuda radīja labākās filmas, kādas vien var iedomāties. Tajā laikā Holivuda bija pasaules ideālisma centrs, tur strādāja Frenks Kapra, Ernsts Ļubičs un citi. Ja jūs tagad dosities uz Holivudu ar ideālistiskām idejām, jūs neizdzīvosiet. Dažādi laika periodi rada dažādas kultūras koncepcijas un kino tipus.
Kur es esmu?
Kad 70. gados studēju kino Prāgā, augu kopā ar izcilām filmām - 70. gadu amerikāņu filmām Taksists (Taxi Driver, 1976), Ļaunās ielas (Mean Streets, 1973, abu rež. Mārtins Skorsēze), arī tā laika Eiropas filmām. 70. gados no ASV nāca izcili darbi, tikpat izcili, kā tie, kas tapa Holivudas Zelta laikmetā. Ja mēģinām salīdzināt šodienu un, teiksim, 70. gadus, ja apzināmies, ka dzīvojam sava veida jaunajā baroka laikmetā, ko definē tehnoloģijas un informācija, ir vērts aizdomāties, kāpēc mums nav varoņu? Tehnoloģiju laikmetā neeksistē konceptuāli definēts varonis! Postmodernā kultūra ir izskaudusi reālus konfliktus! Atceraties de Niro varoni filmā Taksists (frustrētu, agresīvu Vjetnamas karu izdzīvojušu jaunekli - D. R.)? Tas bija varonis, kas rada priekšstatu gan par savām eksistenciālajām problēmām, gan savu laiku. Tādu varoņu un filmu mūsdienās nav.
Savulaik skatījāmies Bernardo Bertoluči izcilo epu XX gadsimts (Novecento, 1976), filmu, kas reflektē laikmetu, ģimenes vēsturi, tautas vēsturi, atklāj dziļu raksturu dinamismu. Ja mēs šodien meklējam ko līdzīgu - to nav iespējams atrast. Kino koncepcija ir mainījusies. Mēs dzīvojam laikā, kur dominē kino kā cirkus bizness, laikā, kuru kino vairs nespēj ne analizēt, ne apjēgt. Tas ir laiks, kurā filmas, kas nopelna milzīgu naudu, nav tās, ko mēs patiesi mīlam un kuras ir vērts mīlēt. Kā tas varēja notikt, ka mēs esam tik draņķīgā situācijā?
Protams, ar kino nevar mainīt pasauli, bet kino var būt «pasaules virsotnē», būt tās intelektuālās apjēgsmes ierocis. Tas ir īpaši aktuāli mazām valstīm, arī es pārstāvu mazu valsti. Ja tu dzīvo mazā valstī, tev ir nemitīgi jāuzdod eksistenciāli jautājumi. Kur es esmu? Kur es esmu vēsturē? Mazas valsts kino ir spējīgs izdzīvot tikai tik ilgi, cik tas spēj pretoties Holivudai. Mana problēma ar Holivudu ir ideoloģiska - viņi rada svētās zvaigznes, viņi rada komerckino, ko es saucu par propagandas kino. Viņi nogalina telpu, kurā tu vari runāt un kurā tevi kāds sadzird. Mazas valsts kino vienīgā izdzīvošanas iespēja ir valsts subsīdijas. Tikai un vienīgi tas, kino ir jūsu identitāte. Cita ceļa nav.
Jautājumu - kas es esmu vēsturē? - uzdodu savā grāmatā. Kad analizēju, kā es attīstīju savu stilu, apzinos, ka vienmēr esmu sev uzdevis šo jautājumu. Kur ir mana vieta? Kā es redzu sevi, savu ģimeni, savu upi aiz loga, kādi ir tie eksistenciālie impulsi, kas mani ir veidojuši? Kad studēju kino, mācījāmies no dižajiem - Bergmana, Fellīni, Antonioni. Meklējām atbildi, kā šie ģēniji atbild uz eksistenciāliem jautājumiem un definē kino ideju.
Pieredze
Kādreiz mana, gluži tāpat kā katra jauna režisora problēma, bija atrast atbildi uz jautājumu, kas ir tas tilts, kas saista mani, manas sajūtas un cilvēkus, kas skatās manas filmas? Ja gribi radīt filmu, ir jāprot radīt nosacījumi, lai skatītājs var identificēties ar norisēm uz ekrāna. Katrs režisors, būdams narciss un egoists, jaunībā uzskata, ka viņš varēs mainīt pasauli. Šķiet, ka tajā brīdī, kad uztaisīsi savu filmu, koki nodrebēs, tilti sabruks un mājas uzsprāgs, un pasaule pēc tavas filmas vairs neizskatīsies, kā pirms tam. Šī ilūzija bloķē, no tās ir jātiek vaļā pēc iespējas ātrāk. Jaunībā karjeru sāku ar TV filmām, kurās demonstrēju sevi kā maskulīnu «kovboju», vairījos no jelkādām maiguma izpausmēm... Taču mana īstā būtība atklājās tikai pēc tam, kad beidzu izlikties par to, kas es neesmu. Sapratu, ka manas dzīves eksistenciālais pīķis ir mana tēva nāve (filma Kad tēvs bija komandējumā bija pirmā lielā Kusturicas veiksme - ģimenes drāma komunistiskajā Dienvidslāvijā - D. R.). Sapratu arī, ka ironija ir tas ierocis, kas ļauj komunicēt ar skatītāju, atklājot eksistenciālu un intīmu pieredzi. Es biju kļuvis gudrāks kā cilvēks, taču tas vēl nenozīmēja, ka es izpratu kino būtību. Reizēm kino veidotāji nenovērtē, cik svarīga ir pieredze.
Fellīni
Ar Fellīni man ir īpašas attiecības. Nebeidzu atkārtot: Paldies, tev Fellīni! Arī savu grāmatu esmu veltījis šim XX gs. dižākajam režisoram. Kad studēju Prāgā, dzīvojām aiz dzelzs priekškara, taču mūsu skolai spēja nodrošināt iespēju redzēt jaunākās, izcilākās rietumu filmas. Ir vērts pastāstīt stāstu par mani un Amarcord. Bija 1975. gads, Fellīni tikko bija pabeidzis filmu Amarcord, un mūsu skolā bija unikāla iespēja to noskatīties. Pirms tam satiku sen neredzētu draugu no Sarajevas, viņš mani aizveda uz labāko Prāgas restorānu ar visām no tā izrietošajām sekām... Sākām runāt par meitenēm, viņš man prasa, vai esi kopā ar Maiju? Saku - nē, tas bija sen, mēs esam šķīrušies. Draugs, uzstāja, ka Maija ir skaistākā meitene Sarajevā, man jābrauc uz Sarajevu. Ko darīt - ja braukšu, neredzēšu Fellīni filmu, kuru jau dēvēja par visu laiku labāko. Taču viņš atmodināja atmiņas par sievieti, kuru es jau gandrīz biju aizmirsis. (Seko Kusturicas garš, garšīgs stāsts par braucienu uz Sarajevu vilcienā, negulētu nakti, Maijas meklējumiem, kūku pārēšanos, atgriešanos Prāgā, kur, izrādās, izsludināts vēl viens Amarcord seanss, un aizmigšanu zālē tūlīt pēc pirmās filmas epizodes. Uz Sarajevu pie Maijas viņš brauca arī nākamajā piektdienā, upurējot vēl vienu iespēju redzēt Fellini. Un tā vēl vismaz pāris reižu. Galu galā Fellīni Amarcord noskatījās jau krietni vēlāk - kopā ar Maiju, kas joprojām ir viņa sieva - D. R.) Kāpēc šis stāsts? Gribēju uzsvērt, cik būtiski ir dzīvot, ne tikai sēdēt kinozālē. Tu nevari aizvietot dzīves pieredzi ar kino, kino ir jādzimst no dzīves. Taču nemitīgi sev jājautā: kur ir mana vieta dzīvē, kino, vēsturē?