Varbūt skan mazliet naivi, bet viņas mērķis ir kaut nelielai sabiedrības daļai nodrošināt patiesi drošu vidi. «Es neesmu supercilvēks un nevaru to nodrošināt visiem, bet tas ir mans mērķis - lai nebūtu bērnu, kam sāp sirds, un nebūtu bērnu, kas izaug par neko,» apņēmīga ir skolotāja.
Pozitīvi ietekmēt
Ja Santa angļu valodu Rīgas Franču licejā pasniegtu vidusskolas klasēm, iespējams, nezinātājs nemaz nenojaustu, ka Santa ir skolotāja. Viņu nodotu vien tas, ka viņa atrodas klases priekšā un citiem kaut ko aizrautīgi stāsta. Taču jaunā skolotāja strādā ar 3. un 4. klašu bērniem, tāpēc augumā sniedzas pāri skolēnu galvām. Santa skolā strādā otro gadu, jo tikai pērn iegūts bakalaura grāds Latvijas Universitātē.
Bērnībā Santa, vērojot savus skolotājus Cēsu Valsts ģimnāzijā, redzējusi sevi viņu vietā. Redzējusi sevi klases priekšā ne tikai pasniedzam mācību vielu, bet arī stāstām par vērtībām - ģimeni, draudzību, mīlestību, par jebko. Doma, ka šādā veidā var pozitīvi ietekmēt skolēnu dzīvi, Santu nav pametusi, tāpēc attiecīgās karjeras izvēle bijusi pašsaprotama. Viņa nekad nav baidījusies būt publikas priekšā, vienmēr uzņēmusies atbildību par organizatoriskām lietām. Un tas nekad nav bijis samāksloti, sanācis dabiski. Santa smejas, ka nekad dzīvē viņai nav bijušas neveiklas situācijas un fiziski pat nekad nav sarkusi. Vienkārši ir jābūt pašam, jāsaprot, kā notiek lietas, un jāpieņem cilvēki, kādi viņi ir, tad nekas nebūs grūti.
Lai gan Santai tuvāka bijusi tieši latviešu valoda, angļu valodas zināšanas paver lielākas iespējas, tāpēc izvēlējusies šo jomu. Tomēr tas nenozīmē, ka sapnis par latviešu valodas skolotāju ir izplēnējis. Divus skolotājiem atvēlētos vasaras mēnešus jauniete pavada ASV, kur latviešu valodu un literatūru māca Amerikas latviešu bērniem. Tāds īsts atvaļinājums Santai sanāk tikai nedēļu. Šajā jautājumā skolotāja nesaprot daļas sabiedrības nosodījumu - nav tā, ka pedagogi ikdienā strādā līdz pusdienlaikam un vasarā divus mēnešus neko nedara. Jau sešos no rīta Santa ir pamodusies, un darba diena var beigties pat divos naktī. Un kā lai laikus neizlabo kontroldarbus vai nesagatavo interesantu mācību stundu, ja bērni gaida?
Ja ne visur, tad klasē
«Man vienmēr ir gribējies, lai es varu nodrošināt kaut mazai daļai sabiedrības absolūti drošu vidi. Respektīvi, lai bērniem, kurus es mācu, skola tiešām būtu kā otrās mājas. Un, nedod dievs, kāds kādreiz kādu apzināti aizvainotu par izskatu, piederību, ādas krāsas vai pilnīgi par jebko citu. Varbūt tas izklausās naivi, bet tā ir mana misija,» Dienai stāsta skolotāja. Santa gan saprot, ka nav supercilvēks, bet viņa ir apņēmusies darīt visu iespējamo, lai vismaz savai audzināmajai klasei skolas laiks saistītos tikai ar pozitīvām emocijām. Tāpēc ir svarīgi panākt, lai bērni skolotājam uzticas un nesalīdzina sevi ar citiem. «Ja mēs dzīvē nesalīdzinātu, tad tādu problēmu mums nebūtu. Nesalīdzini savas atzīmes, sava maka saturu ar citiem,» nosaka pedagoģe. Ja Santa pamana konfliktus, viņa necenšas rāt pāridarītāju, bet meklē nesaskaņu cēloņus. Viņa gan piekrīt, ka skolotājs nedrīkst iejaukties visās bērnu attiecībās, bet, no malas jūtot, ka kaut kas nav kārtībā, viņa acis nepievērs - sirdsapziņa neļauj. Arī pēc darba laika skolotāja telefonu neizslēdz - vecāki un paši skolēni ir zvanījuši pat desmitos vakarā. Santa audzinātājas pienākumus uztvērusi ļoti nopietni. Pēc viņas domām, audzinātājam ir jāuzņemas atbildība par to, lai bērnam skola asociētos ar kaut ko labu. Sarunā Santa atzīst, ka, iespējams, viņai ir veicies ar skolēniem un citur klātos sliktāk, tomēr bērni būtībā visur ir vienādi - vismaz sākumskolas posmā. Vienu atšķirību gan skolotāja izceļ - viņas klasē par nūģiem tiek uzskatīti tie, kuri nemācās, nevis centīgākie.
Vislielākais gandarījums
«Jūs apzināti esat izvēlējusies visgrūtāko profesiju pasaulē. Kas jums vainas?» tā ik pa laikam Santai jautājuši viņas skolēni. Neviļus šķiet, ka šāds jautājums vīd arī pārējās sabiedrības prātā. Taču Santai nav traucējušas bailes ne par darbu ar bērniem, ne lielo slodzi, ne mazo atalgojumu un nepietiekamo sabiedrības novērtējumu. Viņa gan ir atklāta - ja nebūtu misijas apziņas, skolā, iespējams, viņas nebūtu.
Visgrūtāk klājies tieši pirmajos mēnešos - caurām naktīm Santa plānojusi mācību stundas, meklējusi labāko materiālus, un, tā kā viņai vēl nav bijis bakalaura grāda, atalgojums bijis divas reizes mazāks nekā patlaban. Pēc skolotājas domām, jaunajiem censoņiem būtu nepieciešama kāda atbalsta grupa. «Psiholoģiski pats sākums ir visgrūtākais - un, ja vēl nav finansiāla atbalsta, kur atrast motivāciju? Man tā bija tikai tāpēc, ka tas ir mans aicinājums,» atzīst skolotāja. Taču, par spīti šķēršļiem, kas var traucēt topošajiem pedagogiem, nevienā citā vietā nebūtu tāda gandarījuma, uzskata Santa. «Tīri cilvēciski, ja es jūtu, ka bērns man uzticas, ciena mani kā skolotāju un ir iemīlējis mani kā cilvēku, tas atsver pilnīgi visas negācijas,» ar smaidu piebilst skolotāja.