Piekrītu. Viss bija prognozējams. Iemesls ir tas, ka politikas kvalitāte ir zema un turpina pasliktināties. Ietekmes un nauda ir papildinātas ar neprognozējamību. Labu politiku raksturo spēja sarunāties ar saviem vēlētājiem un citiem politiķiem, kurus, starp citu, kādi citi vēlētāji ir ievēlējuši. Pirmdiena bija spītības diena. Otrdien jau parādījās izpratnes pazīmes. Tas gan nenozīmē, ka visi ieklausījās prezidenta Bērziņa teiktajā. Spītība turpinājās modelī «50+ aizgājēji» [runa ir par sešiem deputātiem, kuri izstājās no ZRP], par spīti ZZS signāliem, balsojot par Āboltiņu, ka koalīcijas modelis ir V+ZRP+VL-TB/LNNK+ZZS. Spītība ir tā jaunā politikas iezīme. Iegriezt, nevis būt konstruktīviem. Instinktu, pat zemisku, uzvara pār saprātu. Par Latvijas interesēm te maz kāds domājis jau kādu pusgadu. To, ko Grieķijas protestētāji dara uz ielām, Latvijā protestējošie spītnieki met savās balsošanas urnās. Rezultāts gan ir līdzvērtīgs. Neprognozējamība, nespēja mobilizēties, nespēja sarunāties.
Vai Vienotība šo «vingrinājumu» rezultātā nesit pati Dombrovskim kā valdības veidotājam? Ja sit, tad vai runas par pretrunu pārvarēšanu Vienotībā nav bijušas pārāk optimistiskas?
Ar balsojumu otrdien Vienotība nodemonstrēja, ka ir varas partija. Par spīti trešajai vietai vēlēšanās, tā spēja pierādīt, ka ir pirmajā vietā ietekmes ziņā. Papildinot jau iepriekšējo pierādījumu, ka jau pirms tam Dombrovskis tika atzīts par labāko premjera kandidātu. Tiktāl Vienotība var būt gandarīta par sasniegto. Zatlera partijas faktiski vairs nav. Nav tuvākā konkurenta tajā pašā tiesiskuma un valsts nenozagšanas nišā. Bet paliek konkurenti SC personā sociālā taisnīguma nišā, ko Ušakovs jau šoziem aizpildīs ar apkures pabalstiem un zupas virtuvēm Rīgā. ZZS noteikti saglabās savu retoriku par pensijām, pabalstiem un platību maksājumiem. Divi kreisi, kaut etniskajā segmentā atšķirīgi, piedāvājumi.
Dombrovskis ir uzvarējis kauju, bet - ne karu. Pamiers ir iespējams drīz ar Saskaņas centru un/ vai Zaļo un Zemnieku savienību valdībā. Bet karš beigsies tikai tad, kad būs skaidrs kreisas, centriski liberālas un labēji konservatīvas politikas piedāvājums bez etniskas piegaršas. Lai karu izbeigtu, būs vajadzīga atombumba prezidentālas valsts izskatā vai liels izglītotu vēlētāju skaits, ja runājam par konvencionālajiem ieročiem.
Ja abstrahējas no šo ēverģēlību morāla novērtējuma - kurš lielāks uzmetējs, kurš ambiciozāks, vai ir iespējams ar likumdošanas grozījumu palīdzību mazināt šādu «manevru» iespējas? Piemēram, nosakot, ka deputāts, izstājoties no frakcijas, noliek mandātu? Vai paplašinot atklāto balsojumu īpatsvaru? Bet varbūt neko mainīt nevajag, jo tas apdraudētu demokrātiju? Šis jautājums ir kontekstā ar sajūtu, ka Zatlera Reformu partija atkārto Jaunā laika stāstu...
Ar likumiem nevar mainīt domāšanu. Fundamentālā problēma ir domas seklums. Jebkuri likumi ir domāti cilvēkiem, kas gatavi tos ievērot. Ja tādas vēlmes nav, seko vienīgi fasāde publikai un aizkulišu cīņas. Likumos neko mainīt nevajag. Tas tiešām būtu totalitārisms demokrātijas vietā. Tās būtu nebeidzamas spekulācijas par tēmu, ko domā tie vēlētāji, kas balsojuši par konkrētajiem kandidātiem. Kāds ir bijis patiesais mandāts. Intuitīvi, es domāju, tā ir bijusi uzticēšanās konkrētam deputātam, nevis 4000 zīmju programmai, dodot rīcības brīvību. Es ticu, ka latvieši spēj būt racionāli. Viņi vērtēs. Galu galā, pēc trim gadiem būs atkal tas brīdis.
Līdzīgi ar valdības stabilitāti. Ņemot vērā pēdējos notikumus, Valsts prezidenta šaubas par 56 koalīcijas stabilitāti ir pamatotas - šīs emocijas, ambīcijas var kaut kā juridiski neitralizēt koalīcijas līguma u. tml. ietvaros? Vai atliek paļauties uz likteni?
50 plus seši ir nereāli un nedemokrātiski. To vajag aizmirst un beigt, atvainojos, ņemties. Jebkuri «plus kaut cik tur», kas sāks tirgot ietekmi valdībā, graus katru no tām partijām, kas gatavas iedot amatu katram, kas sašķeļ partiju. Es nevaru iedomāties partiju, kas gatava īstermiņa matemātiku lietot tādā veidā. Koalīcijas līgums būs ar īstām frakcijām. Viss cits ir klaunāde.
Partijām, protams, ir leģitīmas tiesības ministru posteņiem virzīt, kas tām ienāk prātā, bet vai ir labs tonis piedāvāt tik daudz ļaužu, kuri pat nav kandidējuši vēlēšanās?
Es domāju, ka par ministru var būt tikai tas cilvēks, kas ir kandidējis vēlēšanās un guvis vēlētāju uzticību. Tas būs vēl viens pārbaudījums koalīcijai, ja to vadīs Valdis Dombrovskis. Vienotības latiņa (ar neievēlētās Circenes izņēmumu) ir augstāka nekā pārējiem. No pašlaik zināmajiem kandidātiem absolūtais vairākums no topošās valdības nav kandidējis vai nav ticis ievēlēts. Tas sistēmiski ir nepareizi, jo mudina izpildvaras kandidātus nepakļauties vēlētāju testam. Pat sīkā kantorī ir darba intervija. Kur nu vēl darbam valdībā.