Satiku abus Bostikas bāzē netālu no Pakistānas robežas. No bāzes tiek uzturēti sakari ar posteņiem, veikta to apgāde un arī sniegts nepieciešamais artilērijas atbalsts. Lielgabali Bostikā šauj gan naktī, gan dienā - skaidri apliecinot, ka cīņa ar pretinieku ir nemitīga.
Atskatoties uz kaujās piedzīvoto, Jānis un Mārtiņš uzsver, ka bez vairākos gados iegūtās karavīra prasmes viņi nebūtu varējuši paveikt savus uzdevumus un pasargāt sevi. Ka teiktais nav pārspīlējums, apstiprina abu pieredzētais 3.oktobra kaujā, kurā viņu postenim Kītinga (nosaukts krituša amerikāņu virsnieka vārdā) uzbruka ap 300 talibu. Kauja ilga trīspadsmit stundu.
Kaujas sākums
Jānis: «Apšaude sākās sešos no rīta. Pateicu Mārtiņam, ka ir sācies uzbrukums, uzvilku uzkabi, ķiveri, paņēmu 7,62 mm ložmetēju, sagatavojāmies doties uz Afgāņu nacionālās armijas (ANA) pozīcijām.» Mārtiņš: «Es atrados tajā postenī tikai otro dienu. Mēs bijām runājuši, kā tādā situācijā rīkoties. Tā arī darījām.» Jānis: «Ja neesi bijis tur, tev ir grūti to saprast… No ārpuses nāk pretinieka ieroču uguns. Pretī šauj amerikāņi. Jau ir aizdegušās ēkas. Un tu redzi, ka zeme saiet kopā ar debesīm.»
Jānis: «Kopā ar tulku devāmies uz ANA pozīcijām. ANA karavīri bija atklājuši pretuguni pret ziemeļu klintīm 150-300 metru attālumā. Mārtiņš bija visu laiku man blakus un piesedza aizmuguri. Blakus esošie amerikāņi nepārtraukti šāva. Tad netālu eksplodēja divas granātas. Novietoju ložmetēju uz bastiona un atklāju uguni. Tikmēr Mārtiņš šāva pilnīgi pretējā virzienā.» Mārtiņš: «Mēs atradāmies krustugunī, bez aizsega.» Jānis: «Nācās atkāpties, skrienot uz tuvējām pozīcijām. Noslēpāmies aiz smilšu maisiem, kur sastapām amerikāņus. Tur jau bija ievainotie amerikāņu un afgāņu karavīri. Tad amerikāņi pajautāja - vai jums ir snaipera šautene?»
Gatavs? Jā, gatavs!
Jānis: «Tad pieņēmu lēmumu doties pakaļ šautenei uz mūsu dzīvojamo ēku. Pretinieks šāva tikpat stipri, es prasīju Mārtiņam, vai viņš ir gatavs. Mārtiņš pateica - jā! Un mēs zem pretinieka uguns devāmies uz dzīvojamo ēku. Tur satikām amerikāni, kas bija ievainots kājā. Viņš bija pats sev uzlicis žņaugu un ieņēmis kaujas pozīciju. Es savu ložmetēju nomainīju pret G-36 triecienšauteni, uz kuras bija zemstobra granātmetējs un optiskais tēmeklis. Sapratu, ka ložmetēja pārlādēšana un munīcijas līdzi nešana prasīs pārāk daudz laika. Mārtiņš paņēma snaipera šauteni. Kad bijām atskrējuši no ēkas, tur eksplodēja granāta. Atgriezāmies pozīcijā, kur jau bija kritušie amerikāņi un ievainotie ANA karavīri. Tikmēr Mārtiņš rīkojās ar snaipera šauteni.» Mārtiņš: «Ieņēmu pozīcijas un sāku iznīcināt pretiniekus. No sākuma 500 metru distancē, tad amerikānis pamanīja pretinieku 150 metru attālumā - bāzes vidū.»
Jānis: «Tad ANA komandieris paziņoja, ka pretinieks ir ielauzies ANA pozīcijās un viņi ir atkāpušies. Teicu, lai afgāņi reorganizē savu spēkus un dodas atpakaļ. Atbildēja, ka tas neesot iespējams, jo viņi palikuši bez munīcijas. Kāds amerikānis pateica, ka dušmaņi izlauzušies cauri hammeru pozīcijām, un sapratu, ka pretinieks ne tikai turpina uzbrukumu, bet jau ir ielauzies bāzes iekšpusē. Līdzās ugunij no kalna sākās arī cīņa tuvējās distancēs. Tobrīd kontrolējām tikai viena hammera pozīciju, divas ēkas un vēl medpunktu, un arī blakus esošo kaujas pozīciju. Tas viss bija bāzes vidū 10 metru rādiusā. Viss apkārt dega. Tajā brīdī domāju, ka man par katru cenu jāizdzīvo. Tās taču nevar būt beigas!» Mārtiņš: «Es nekad nebiju domājis, ka man tik ātri nāksies pārlādēt ieroci.»
Jāatgūst noliktava
Jānis: «Amerikāņu seržants teica, ka jāatgūst munīcijas noliktava apmēram 60 metru attālumā, kur jau bija pretinieks. Viņš prasīja, vai iesim kopā. Viņiem bija nepieciešams mūsu atbalsts - gan snaipera šautene, gan zemstobra granātmetējs.
Nokļuvām līdz turienei, ieradās helikopteri. Pretinieks meta granātas bāzes iekšpusē, bet amerikāņi meta tās pāri aizsardzības pozīcijām. Mārtiņš turpināja pretinieka iznīcināšanu un koriģēja manu uguni, lai es varētu efektīvi šaut ar savu zemstobra granātmetēju. Ar gaisa atbalstu pretinieks tika izspiests no bāzes.
Gaisā amerikāņu helikopteri un lidmašīnas, vēlāk stāstīja virsleitnants Mārcis Slavinskis, esot bijuši izvietoti septiņos līmeņos. Kauja turpinājās vēl ilgi. Tad pie novērošanas posteņa tika izsēdināts 40 karavīru liels desants, kas virzījās mūsu bāzes virzienā ar kaujām tuvā distancē. Ar desantu kopā ieradās amerikāņu pulkvedis, kurš vēlāk paspieda roku, pateicoties par cīnīšanos kopā ar amerikāņiem.» Mārtiņš: «Viss, kas varēja, bija nodedzis.» Jānis: «Kad ieradāmies Bostikā, mūs sagaidīja majors Ilmārs Lejiņš un citi karavīri, kuri uztraucās par mums. Bija īsts prieks, ka esam sveikā izgājuši cauri kaut kam tādam. Bet ar amerikāņiem, ar kuriem bijām karojuši kopā, tagad esam kā brāļi. Amerikāņu kapteinis satiekoties vienmēr prasa: «Nu ko, Lucky, kā iet?»»