Kopš projekta noslēgšanās vairāki tā dalībnieki paši kļuvuši par brīvprātīgo darba organizatoriem un palīdz jauniešiem visā Eiropā.
«Protams, biju pārsteigta un glaimota, kad uzzināju, ka mūsu projekts ir uzvarējis. Darbs ar jauniešiem no nelabvēlīgas vides ir ļoti grūts, bet tas ir jādara. Bieži vien šādi jaunieši jūtas kā lūzeri, jo nevar dabūt labas atzīmes, viņiem neveicas sportā un tā tālāk. Brīvprātīgais darbs šādos gadījumos ir labs veids, kā viņiem parādīt, ka patiesībā viņi spēj paveikt jebko. Arī šajā projektā iesaistītajiem jauniešiem iesākumā pietrūka daudzu patstāvīgai dzīvei nepieciešamu iemaņu,» atzīst B. Āboliņa. Viņas māsa Ruta Krišjāne, kura projektā piedalījās kā mentore jeb audzinātāja, savukārt Dienai norādīja, ka darbs bijis grūts, bet katrs jaunietis no tā bijis ieguvējs: «Tēlaini izsakoties, es redzēju, ka viņi no mazām sēkliņām izaug par puķēm, un katra puķe ziedēja savā īpašajā veidā.»
Balva projektam tika piešķirta šonedēļ notiekošās Eiropas jaunatnes nedēļas ietvaros. Tās mērķis ir pievērst Eiropas valstu valdību uzmanību problēmām, ar kurām ikdienā saskaras jaunieši, un veicināt jauniešu starptautisko sadarbību. Brīvprātīgajam darbam tika pievērsta īpaša uzmanība, jo šogad aprit 15 gadu, kopš nodibināts Eiropas brīvprātīgo dienests. Kaut arī balva ir tikai pagodinājums un nenozīmē kāda papildu finansējuma piešķiršanu jaunu projektu rīkošanai, B. Āboliņa atzīst, ka plāno turpināt darboties šajā sfērā un apbalvojums noteikti darbu padarīšot vieglāku, jo palielinās Latvijas atpazīstamību Eiropā. «Redzu tam pievienoto vērtību. Iespējams, vasarā atkal uzņemsim jauniešus no Īrijas, vēlāk no Francijas,» viņa stāsta.
Balvu ieguvušā projekta ietvaros jaunieši no Igaunijas, Somijas, Īrijas, Itālijas, Slovēnijas un Latvijas mēnesi dzīvoja Cēsu apkārtnē ļoti vienkāršos apstākļos. Viņi palīdzēja uzkopt Līgatnes dabas parka teritoriju, vadīja radošās darbnīcas Cēsu ielās, kā arī «izbaudīja» XX gadsimta sākuma latviešu zemnieka dzīves apstākļus. «Gulējām teltīs, paši ugunskurā gatavojām ēst un lietojām sauso tualeti. Protams, viņi jau pirms ierašanās zināja, kas viņus sagaida. Piemēram, puisis no Itālijas Stefano pat bija mēģinājis iegūglēt vārdus «sausā tualete», jo neko tādu savā mūžā nebija redzējis,» atceras R. Krišjāne. Arī viņa turpina aizrauties ar brīvprātīgo darbu un šobrīd jau pusgadu dzīvo Austrijā, kur palīdz bēgļiem no Afganistānas, Irānas, Irākas, Somālijas un citām nemierīgām valstīm.
Viņa piebilst, ka kopš projekta noslēguma virkne citu tajā iesaistīto brīvprātīgo paši kļuvuši par brīvprātīgā darba organizatoriem, piemēram, īru meitene Endija. «Tas manu dzīvi ietekmēja ārkārtīgi stipri, es pat esmu iemācījusies nedaudz latviešu valodu. Nākotnē brīvprātīgā darba organizēšanu saskatu kā savu profesiju,» viņa stāsta Dienai.