Hardijs, dēvēts gan par multimediju patriarhu, gan par avangarda mākslas un mūzikas klasiķi, vienu no diviem grupas Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca (NSRD) dibinātājiem, bet viņa vārds jau tik dziļi iesakņojies mūsu kultūrā, ka viņa darbību raksturojoši apzīmējumi vairs nav nepieciešami, - pietiek pateikt Hardijs Lediņš, un viss jau top skaidrs, kas tajā pašā laikā nozīmē, ka skaidrs nav nekas. Un tieši tāpēc viņš joprojām ir interesants, ka daudz vairāk ticis pārprasts, nevis izprasts, jo Hardija gadījumā nereti tieši «pārprast» nozīmē «izprast», un sekojošā reakcija ir tieši tas, ko viņš vēlējās panākt, - visādi - gan sadzīviski, gan valodnieciski - pārpratumi nereti kalpojuši arī par paša Hardija iedvesmas avotu. Piemēram, skaņu lugas un agrīnā albuma Kāds un Magulaks nosaukums radies, pateicoties kaimiņa uzvārdam Mačulāns, kuru pārklausoties radies Magulaks, bet Hardija gada atklāšanas pasākumā mūzikas veikalā Upe no oriģinālās magnetofona lentes tika atskaņota dziesma par ūdens nīdēju. Un viņš noteikti ir rados ar ūdens līdēju, kurš «vienmēr lien / tur, kur skaistas kājas brien», populārajā grupas Dzeltenie pastnieki dziesmā Nāc ārā no ūdens, kuras autors ir Hardijs un viņa dēls Pēteris.
Enesera diagnoze
«Aizraušanās ar avangardismu nav mākslinieka embrionālās attīstības fāze. Tas drīzāk atgādina saslimšanu ar kārtējo bērnu infekcijas slimību,» - šī ir vēl viena Daktera Enesera sniegtā diagnoze, kas pierakstīta 1987. gada (un nav svarīgi, kurā) janvārī, galvenais, ka tieši pulksten vienpadsmitos vakarā. Stundu vēlāk stāv rakstīts: «Kļūdu nav, tāpat kā faktu.» Protams, Daktera Enesera vārds ir radies no NSRD izrunas - en-es-er-(dē), un NSRD pamats bija divi cilvēki - Hardijs un viņa draugs kopš skolas laikiem mākslinieks un dzejnieks Juris Boiko.
2015. ir Hardija Lediņa gads - to pasludinājis Laikmetīgās mākslas centrs, jo šogad viņam aprit sešdesmit, un visa gada garumā notiks daudz visādu viņam veltītu pasākumu gan Rīgā, gan citur Latvijā.
Dzīves arhitekts
Hardijs Lediņš pēc izglītības bija arhitekts, un, kaut arī tiešā veidā, piemēram, projektējot mājas, ar to nenodarbojās, viņš par savu vidi, uz kuru atstāt paliekošu ietekmi, izvēlējās visu dzīvi.
1979. gadā Lediņš absolvēja Rīgas Politehniskā institūta (tagad - Tehniskā universitāte - aut.) Arhitektūras nodaļu un sāka darbu kā pētnieka palīgs iestādē, kuras nosaukuma izrunāšanai ar vienu elpas vilcienu varēja pietikt tikai cilvēkam ar ļoti labi trenētām plaušām, - Latvijas Padomju Sociālistiskās republikas valsts celtniecības lietu komitejas Latvijas zinātniski pētnieciskais celtniecības eksperimentālās tehnoloģijas institūts. Tajā laikā tapušie teorētiskie raksti par postmoderno arhitektūru publicēti avīzē Literatūra un Māksla, žurnālos Māksla un Avots. Dzejniece Liāna Langa atceras, ka šiem rakstiem bijis sprādzienveida efekts, jo Lediņš esot burtiski sacēlies pret vides dehumanizāciju un pret mikrorajoniem, kuros, kā viņš uzskatījis, pret cilvēku izturas nevis kā pret cilvēku, bet produktu vai daļu no masas, kas jāsaliek būros. Bet cilvēks, kā reiz kādā no saviem pierakstiem pauda Hardijs, ir izpļautās takas mērs, tātad visurgājējs šī vārda labākajā nozīmē, kura kustības un jebkādas citas darbības ierobežot nevajadzētu. Pēc desmit gadu darba institūtā ar sarežģīto nosaukumu Hardijs pievērsās mākslai.
Četri gadalaiki
Veikalā Upe ar Kristīnes Želves stāsta Likvidators, trakā cilvēka brālis lasījumiem 22. janvārī jau sācies un visa gada garumā turpināsies Hardijam Lediņam veltīts cikls, kas nosaukts Vivaldi popmūzikas skaņdarba Četri gadalaiki vārdā. Turpmākajos divos tiks lasīts Lediņa un Boiko postmodernais romāns Zun, bet ceturtajā notiks diskusija ar vairāku arhitektu piedalīšanos par Lediņa arhitektūrai veltīto teorētisko rakstu nozīmi.
Šo četru lasījumu rīkotāja Liāna Langa apzināti ironiski gadalaikus sauc par popmūzikas skaņdarbu, jo salīdzinājumā ar tiem eksperimentiem, ko savās muzikālajās izpausmēs Hardijs atļāvās NSRD un citur, tas patiešām tāds ir. Nesagatavotam klausītājam, kurš pieradis pie akadēmiskās vai tā saucamās vieglās popmūzikas, patiešām varētu būt grūti saprast, ka dažkārt interesantu skaņu iegūšanai lente pretējā virzienā atskaņota apzināti un skaņdarbā Manā mežā nav neviens ieraksts «velk», magnetofonam griežoties nevienmērīgā ātrumā, ko ar digitālajām tehnoloģijām panākt nemaz nebūtu iespējams.
Čau, poliklīnika!
1992. gadā, aizbraucot uz Vāciju, Lediņš mammai lūdzis salikt vāciņos savas kasetes un aiznest uz veikaliem pārdošanai, bet tās nav ņemtas pretī, jo ierakstā esot pārāk liels fons, kaut patiesībā tas bijis ūdenskrituma skaņas ieraksts. Kad Hardijs astoņdesmitajos gados rīkojis aptuvenās mākslas izstādi Planetārijā (tagadējā Katedrāle), Rutei piezvanījusi Maija Tabaka un teikusi, lai brauc glābt dēlu, jo tur apkārt staigājot čekisti un nesaprotot, kāpēc tur smilšu čupa izbērta un kāpēc kāds cietumnieka drānās tērpies cilvēks spēlē saksofonu.
Vienam no pēdējiem Hardija albumiem bija nosaukums Tiny Crabs Of Deep Waters, kura latviskās versijas ir dažādas - no paša Hardija mutes esmu dzirdējis sakām - Dziļo ūdeņu mazie vēzīši, mamma saka - Dziļo ūdeņu sīkie vēzīši, bet Liāna Langa atceras, ka tie mazie tomēr ir bijuši krabīši, un tieši tā nosaukts īpašais dzēriens - Dziļo ūdeņu mazie krabīši ir malks vodkas ar pāris dzērvenītēm svaigai uzkodai, kas tiek pasniegts Hardija Lediņa kafejnīcā - visa gada garumā tā darbosies mūzikas veikalā Upe. Savukārt Lediņa gada atklāšanas brokastu Labrīt, putra apmeklētāji turpat Upē, kur Hardijs bieži iegriezās, lai nodotu izplatīšanai savus diskus, tika cienāti tieši ar tāda paša nosaukuma skaņdarbā apdziedāto pa nakti neizlijušo putru, bet Nabaklab, kur notika pasākuma turpinājums ar Margrietas Dreiblates izstādes Aklā zarna atklāšanu un eksperimentālās mūzikas autoru Tortes Auniņa un TV Maskava literāri muzikālajām performancēm, pieejams kokteilis Čau, poliklīnika!, kas nosaukts citas populāras N.S.R.D. dziesmas vārdā.
Zū-zā tī-tī-tī
27. februārī Anglikāņu baznīcā, kur Hardijs savulaik vadīja savas muzikāli izglītojošās diskotēkas, jo mūzikas atskaņošana tika papildināta ar pētniecisku darbu lasījumiem par kādu grupu, notiks koncerts Zū-zā tī-tī-tī, kur labākās Hardija Lediņa un NSRD dziesmas izpildīs grupas Nebijušā restauratori (NSRD dalībnieki Inguna Rubene un Nils Īle, kā arī Einārs Latiševs, Jānis Pele, Andrejs Grimms) un Resnie putni, kuras vadītājs Roberts Gobziņš ar NSRD dziesmu dzīvo priekšnesumu jau šajā trešdienā, 28. janvārī, pulksten 18 viesosies Radio NABA raidījumā Re!Covers. 13. martā Hardija Lediņa aizsāktā diskotēku-lektoriju tradīcija tiks reanimēta tās pirmajā norises vietā - bijušā kultūras nama Oktobris telpās, kur pašlaik darbojas Pestīšanas armija. Diskotēkā-lektorijā Kosmoss vol. II Hardija draugs un mākslinieks Leonards Laganovskis atcerēsies septiņdesmito gadu diskotēku vizuālos noformējumus un diskotēkas Kosmoss rīkošanas aizkulises, bet mūziku atskaņos šo rindu autors. 28. martā notiks NSRD performances Binokulārie deju kursi rekonstrukcija LU Botāniskā dārza Palmu mājā Roberta Gobziņa vadībā, piedaloties Ingunai Rubenei, Nilam Īlem, Gundegai Evelonei un ikvienam apmeklētājam, iejūtoties kādā no NSRD tēlu lomām.
NSRD kamerorķestrim
Turpmākajos mēnešos iznāks pirmā NSRD vinila skaņu plate, ko veido Hardija Lediņa muzikālā mantojuma aktīvākais apzinātājs Lauris Vorslavs, kurš izveidojis interneta lapu pietura.lv, kurā dzirdami iepriekš izdoti un neizdoti ieraksti, Hardija veidotās Zilās govs izlasītes, skatāmas dažādu Lediņa atstāto dokumentu un pierakstu kopijas, kā arī dzirdams pirmās Rīgas komercradiostacijas Radio AA ēterā deviņdesmito gadu sākumā skanējušo raidījumu Zilās govs stunda arhīvs.
Viss vainagosies novembrī ar vērienīgu izstādi Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un NSRD albuma jeb lielformāta skaņdarba Kuncendorfs un Osendovskis atskaņojumu Valsts kamerorķestra Simfonietta Rīga sniegumā.
Hardijs joprojām ir tepat mums līdzās - viņa mūža laikā paveiktajiem un mums atstātajiem darbiem nav lietošanas termiņu, kuriem tuvojoties samazinās cena.