Trieciencikla stadijā, kad starp spēlēm atpūtai palika mazāk par 18 stundām, lielākas izredzes uzvarēt šķita pirmo maču ar Vāciju. Ar vāciešiem pēdējās savstarpējās tikšanās reizēs gan nebija veicies (pēdējās 6 spēlēs: 4 zaudējumi, 1 neizšķirts un 1 uzvara), tomēr bija vairāki labvēlīgi priekšnoteikumi. Pirmkārt, vācieši iepriekšējā vakarā bija aizvadījuši smagu spēli ar Zviedriju (3:4), otrkārt, šī Vācijas izlase tomēr nav tik spēcīga kā iepriekšējos gados. Ilggadējais vācu hokeja apskatnieks Antons Valdmanis pat izteicās, ka šī varētu būt Vācijas otrā izlase, jo, pēc viņa pierakstiem, trūkstot 22 spēlētāju, kuri lieti noderētu galvenajam trenerim Petam Kortinam, un, treškārt, paklīda runas par konfliktu izlases vadībā. Kortinam pilnīga teikšana neesot bijusi jau pirms čempionāta, kad federācijas vadītāji viņam paģērējuši sastāvā iekļaut desmit spēlētāju no DEL finālistu Ingolštates un Manheimas komandām.
Spēli ar Vāciju var iedalīt divās daļās - līdz Jāņa Sprukta 5+20 minūšu noraidījumam un pēc tā. Mača 45. minūtē Sprukts pretkustībā ar ceļgalu saskrējās ar Vācijas izlases spēlētāju. Par šādiem pārkāpumiem piespriež noraidījumu līdz spēles beigām, taču uz to, ka tā nebija apzināta rupjība, norādīja IIHF amatpersonu rīcība, kas tajā pašā vakarā mūsu komandas vadītājiem paziņoja, ka Spruktu nediskvalificēs.
Lielā soda laikā Vācija panāca izlīdzinājumu, bet divas ar pusi minūtes līdz mača beigām Mihaels Plahta izdarīja metienu, pēc kura pats sākotnēji neticēja, ka guvis vārtus. Videoatkārtojumā bija redzams, ka ripa, krītot lejup, tomēr ir šķērsojusi vārtu līniju. Beigu ofensīva īsti vairs nesanāca, un nācās samierināties ar sāpīgu neveiksmi.
Nākamajā rītā izlases galvenā trenera palīgs Kārlis Zirnis sacīja, ka spēlētāji nav varējuši iemigt, rīta treniņš tika atcelts, tā vietā bija viegla pastaiga, taču tik un tā bija bažas, ka spēka resursi vēl nebūs atgūti. Satraukumu radīja arī austriešu piekoptais agresīvais hokejs. «Divi austriešu uzbrucēji dziļi ieslido zonā un izdara spiedienu ar diviem uzbrucējiem. Viņi spēlē gandrīz vai tikpat aktīvi kā Kanāda,» savos novērojumos padalījās Zirnis.
Latvijas hokejisti centās spēlēt no otrā numura pozīcijas, un šāda taktika varēja attaisnoties jau pirmajā trešdaļā, ja vien Miks Indrašis būtu realizējis izgājienu vienatnē pret austriešu vārtsargu Bernhardu Štarkbaumu. Kad spēles 17. minūtē Andris Džeriņš pozicionāli kļūdījās, no aizsardzības zonas vidus aizsteidzoties pie apmales palīgā Aleksandram Jerofejevam, Braiens Leblers izvirzīja austriešus vadībā un piezagās bažas, vai uz noguruma fona spēlējošajai Latvijas izlasei izdosies atspēlēties. Taču līdera lomu priekšējā līnijā atkal nospēlēja Lauris Dārziņš ar Kasparu Daugaviņu, bet pēdējā postenī stabils atkal bija Edgars Masaļskis. Nenoniecinot Edgara ieguldījumu, apstiprinājās jau iepriekšējā mačā ar Čehiju redzētais, ka austriešiem nobeiguma fāzē pietrūkst meistarības un precizitātes. Vairākkārt ripa aizspurdza gar pašu vārtu stabiņu.
Spēles gaitā attaisnojās arī izdarītās izmaiņas virknējumos. Ar savu aktivitāti pārcelšanu no ceturtās uz trešo maiņu izpelnījās Kaspars Saulietis. Par Mika Indraša iekļaušanos pirmajā trijniekā gan grūti spriest, jo ar Andri Džeriņu šī maiņa arī bija labi saspēlējusies. Beļavskis gan izteicās, ka Indrašis kopā ar Dārziņu un Daugaviņu varētu būt arī turnīra pēdējā spēlē ar Franciju.