Tādas būs Lieldienas Daugavpils novada Vabolē, kur vietējam amatierteātrim ir stingra tradīcija - ik gadu Lieldienās saviem skatītājiem dāvināt kāda latgaliešu autora lugas pirmizrādi. Kā stāsta teātra vadītāja Aina Pabērze, vabolieši vairs nemaz nevar iedomāties Lieldienas bez teātra.
Olas nokrāsot paspēj
«Mēs rēķinājām, ka šogad būs jau 21. gads, kopš mums uz Lieldienām ir izrāde. Rakstisku liecību nav, bet ir atmiņas, ka pirmā izrāde bija 1989. gadā. Tā Lieldienu izrādes būšana sākās pavisam prozaiski - kādreiz padomju laikos savas pirmizrādes teātris parasti rīkoja uz kolhoza atskaites sapulcēm. Kolhozs beidzās, atskaites sapulces beidzās, bet teātris palika, tāpēc pirmizrādes pārcēla uz Lieldienām,» stāsta Aina Pabērze.
Gan Aina, gan teātra dalībnieki Renāte Litiņa un Jānis Gipters apgalvo, ka mēģinājumi gatavošanos Lieldienām daudz neietekmējot, paspējot gan olas nokrāsot, gan pīrāgus uzcept. Tikai citi varbūt to darot nesteidzīgāk un savlaicīgāk, jo aktieriem jau nekad nav laika. Arī nedēļa pirms Lieldienām, kas Latgalē tiek svinēta kā Klusā nedēļa, vaboliešiem nemaz tik klusa nesanāk. «Tad, kad vajadzētu būt tam visklusākajam laikam, mums sanāk visskaļākais un intensīvākais mēģinājumu laiks. Tajā pašā laikā tā nav bezmērķīga trokšņošana un priecāšanās, bet darbs, lai Lieldienās visiem kopā būtu priecīgi. Lielajā piektdienā parasti sarīkojam ģenerālmēģinājumu. Bet vienmēr tā ir sanācis, ka bez kādas sarunāšanas Lieldienās jau agri no rīta visi aktieri satiekamies Līksnas baznīcā. Tas ir kā likums. Pēc mises visi braucam mājās, ēdam Lieldienu svētīto mielastu, bet 15.00 parasti sākas izrāde, sākums nekad netiek mainīts,» stāsta Aina. Viņa ir visrunīgākā, savukārt galveno lomu tēlotāja Renāte Litiņa, Vaboles pasta priekšniece, ārpus skatuves ir mazrunīga, taču acis zib.
Lieldienās nāk kritiķi
Vabolieši parasti spēlē divas izrādes, pirmā esot Lieldienās, otra Baltajā svētdienā, kas ir nedēļu pēc Lieldienām. Abās izrādēs tautas nama zāle esot pārpildīta, taču aktieri smej, ka viņi jau esot ievērojuši - skatītāju kontingents esot atšķirīgs. Uz pirmo izrādi lielākoties nākot tā saucamie kritiķi, paši piekasīgākie vērotāji, kuri vairāk skatās, kā kurš spēlē, kā zina vārdus, kā izskatās. Pēc tam viņi tiem, kuri vēl nav paspējuši noskatīties, pastāstot, vai ir vērts iet, tad jau Baltajā svētdienā nākot tie, kuri grib vienkārši baudīt izrādi un atpūsties.
Otra skatītāju grupa Lieldienās esot svešinieki, jo parasti pa svētkiem vaboliešiem sabrauc daudz ciemiņu, kurus saimnieki noteikti vedot arī noskatīties izrādi. «Teātra izrāde Vabolē ir viens no Lieldienu pasākumiem, kurus noteikti nedrīkst laist garām.» Līdz šim biļetes neesot tirgotas, tikai pašu darinātas programmiņas, kurām pievienots kāds Lieldienu atribūts, pērn tā bijusi izplaucētu bērzu zariņu slotiņa.
Vaboliešu spēlētajām izrādēm parasti esot divi cēlieni, trešais Lieldienu pirmizrādē esot īpašs - ar olu kaujām, pīrāgiem un šūpošanos. «Izšūpoties noteikti vajag, lai odi nekož vasarā. Kad pēc izrādes ejam caur ciematu, visās šūpolēs izšūpojamies. Ar visu spiegšanu un ovācijām.»
Rekvizītus ķer ezerā
Gan Renāte, gan Jānis teātri spēlē jau vairāk nekā 20 gadu. Kāpēc? «Jāiet, un viss. Laikam pieradums,» lakoniski atbild Renāte. Jānis šķelmīgi stāsta, ka jau vairākas reizes nolēmis pārtraukt šo lietu, taču tas nav izdevies. «Liekas, nu jau gana, vairāk uz to teātri neiešu, apnicis. Atnāc vakarā nostrādājies, vēl iemiedz uz brīdi, bet kā par spīti septiņos esi augšā, un uz mēģinājumu prom! Kā aizbrauc, tā viss aiziet!»
Kopš 2000. gada vaboliešu Lieldienu repertuārā ir tikai latgaliešu autoru lugas, šoreiz tiks spēlēta Emīlijas Kalvānes luga Ar vīglu rūku vīglu goru, kurā Renāte tēlos Mildu, lauku sievieti, kurai krīzes laikā ejot smagi un nākoties domāt, kā izdzīvot, tāpēc Milda meklē iespējas. Kādas? To vabolieši nestāsta, lai būtu interesanti skatīties. Viens no Mildas biznesiem būšot zivju apstrāde, Jānis jau tepat ezerā rekvizītus esot saķēris un salicis saldētavā, lai stāv līdz izrādei. Jānis izrādē būs muzikants. Vai aktieriem pašiem arī dzīvē nākas domāt, kā pārvarēt krīzi? «Protams, taču krīzes dēļ neviens aktieris nav no kolektīva atkritis. Galvenais, ka mums kopā ir interesanti. Gan mēģinājumos, gan izrādēs, gan viesizrādēs. Tagad kultūras pasākumu ir vēl vairāk nekā treknajos gados, skatītāju pietiek,» saka Aina.
Vienīgais, kas vaboliešus skumdina, - viņi vēl joprojām neesot atraduši novadnieka Antona Skrindas lugu Pādejī divi rubli, kas pagājušā gadsimta sākumā esot bijis amatierteātru hits. Varbūt kāds literatūrpētnieks zina, kur to var atrast, lai dod ziņu!