Uz daudzo savainojumu fona priekšplānā izvirzās VEF Rīga sastāva komplektācijas mīnusi, jo pietrūkst resursu. Spēcīgā komandā jābūt desmit līdzvērtīgiem spēlētājiem, kā arī vienpadsmitajam un divpadsmitajam, kuri nav daudz sliktāki par devīto un desmito. Tā savulaik bija tajā pašā Ventspilī, kad arī bija problēmas ar savainojumiem, taču trīs spēlētāju trūkumu tik skaudri neizjuta.
Tikmēr priecē BK Ventspils komandas spēle, kas ir krasi atšķirīga no tās, kura tika demonstrēta sērijas sākumā. Jau sērijas ceturtajā spēlē Rīgā bija prieks skatīties uz ventspilniekiem - gan ierasti individuāli spēlējošais Efedžuku atdeva piespēli ārā, gan Jānis Strēlnieks neizdarīja «dullos» metienus. Spēlētāji beidzot nav savtīgi. Play-off spēlēs jāaizmirst individuālā statistika, jāmet malā visas ambīcijas un jādarbojas tikai komandas interesēs. Iespējams, komanda tiešām tikai šobrīd atradusi savu spēli pēc gada sākumā piedzīvotajām pārmaiņām.
Arī taktikā varētu būt tā, ka Ventspils treneri ir atraduši VEF vājās vietas. Viņi ļauj spēlēt Bertānam un Valteram, kuri spēles sākumā parasti iemet daudz punktu, taču nosedz pārējos, neļaujot tiem iespēlēties. Kad pirmie pagurst un vairs nav tik precīzi, pārējie nav uztaustījuši spēles ritmu. Šajā situācijā VEF spēle kļuvusi individuālāka - līdzīga tai, kādu sērijas sākumā demonstrēja Ventspils - samocīta.
Ventspilij ir priekšrocības, taču cīņa vēl nav galā. Uz spēlēšanas vai nespēlēšanas robežas esošajiem jāsaprot, ka šīs ir sezonas pēdējās cīņas un pēc tam būs divi trīs mēneši, kuru laikā varēs dziedēt savainojumus. Cik spēlētāju karjeras laikā nav spēlējuši «uz špricēm»?